|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| komsomolka, 28-06-2012 10:54 |
|
1 74 |
Četras mīlestībasKada diskusija par to vai šķirties vai nešķirties, ierosināja dziļas pārdomas par šo tēmu. Neapmierināja tik parastais iedalījums: viens Par šķiršanos, savas ego ciešanu pieredzes vadīts, cits Pret šķiršanos, tādas pat sliktas pieredzes vadīts. Slāpst pēc dziļākiem izpratnes ūdeņiem...
Līdz šim bijām pieraduši skatīt četrus tradicionālos veidus-* Agape - dievišķā mīlestība, mīlestība pret tuvāko, uzupurēšanās. Sākotnēji jēdziens nozīmēja draudzīgas vakara maltītes.
* Eross - fiziskā tieksme, kaislības, romantiskā mīlestība. Stihiska, kaislīga pašatdeve; pacilāta iemīlēšanās. Platona filozofijā nozīmēja tieksmi pēc pilnības, iegūstot skaistumu.
* Filija - mīlestība kā draudzība, viena cilvēka patika pret otru. Empedokla filozofijā kosmiska pievilkšanās tieksme, pretēja naida spēkam.
* Storge - ģimeniska, radnieciska mīlestība, pieķeršanās.
Pirms kāda laiciņa man radās iespēja tulkot Kosmiskās Mīlestības apdziedājumu. Tikko stiepu roku pēc tā, aizvien sajutu, ka neesmu tam gatava. No tās nāk tāds Spēks, ka sajūtu: tikai mazu daļu no tā spēšu ielikt savā tulkojumā. Pie tam visu garo mūžu esmu smagi strādājusi pie tā, centusies spēt mīlēt cik Augsti vien iespējams it kā neviena nemīlamos, no sabiedrības izstumtos. Nevienu dienu neizlaižot, gadiem mācījusies aizvien dziļāk ienākt dievišķajā pasaulē un tomēr vēl ego sagūstīta, nespējot aptvert Kosmisko Mīlestību. Un ar šādu prātu un jūtu spēju mēs mēģinām citiem ieteikt vai sagraut savu ģimeni vai saglabāt...rakstīju "
Ja ģimenē viss neiet kā pa diedziņu, vai tas nozīmē, ka katrreiz jākravā mantas, lai ko par to domātu bērni? Arī es ilgi uzskatīju, ka bez mīlestības nav un nevar būt ģimenes. Līdz laikam, kad sapratu, ka uz Zemes vnk nav pat beznosacījumu mīlestības, kur nu vēl Kosmiskās. Tas , ko jūt vairums no tiem, kuri nodibina ģimeni ir ego mīlestība: viņi nav gatavi ziedoties pilnībā, aizmirstot par sevi- ne viens, ne otrs. Ja kāds apgalvo, ka mīlējis ar beznosacījumu mīlestību, bet pats visā krāšņumā izrāda ego, viņš tikai iedomājies, ka ir gatavs ziedoties, lai ko saņemtu pretī. No tā secinām ko: ko tad cilvēks meklē, neprasdams ne patiesi mīlēt, ne saglabāt ģiemni, ne darīt laimīgus savus bērnus? Ka aiz stūra gaida ideāls? Kur tas ideāls pievilksies, ja pašā ir tikai tā pati ego cilvēciskā spēja mīlēt? "Vienā ģimenē es biju upuris, tagad nākamajā lai upurējas man"? Ja mēs tā domāsim, tad ar mums būs cauri kā ar dvēselēm, kā ar Mācekļiem, kā ar civilizāciju.
Kur izeja? Mācībās, apziņas plešana, aptvertspējas veidošana sevī, kas ir patiesais Es, kurš viegli spēj mīlēt bez nosacījumiem un kur ego, kurš domā par savu labumu jebkurā saskarsmē.
Kamēr domājam kā Homo Sapiens ar par tik attīstītu Ego, kāds nu kuram izdevies līdz šodienai, tikmēr , protams izskatās tā:" visi man grib atņemt viņu, kad viņš (viņa) pieder man", " viņš (viņa) mani krāpj, kāpēc man tā jāpazemojas un tas jācieš", " viss , man ir apnicis mēģināt viņu pāraudzināt, eju meklēt vieglāk regulējami" , " šoreiz nepareizo apprecēju, nākamais ( nākamā ) noteikti būs vnk ideāls, kā man patīk" , " kāpēc man jāmīl, lai viņš (viņa) pirmais sāk" , tā var turpināt šo ego parādi līdz bezgalībai.
Bija periods, kad arī es uzskatīju: "ja mīlestība pazuda, ko tad tas cilvēks mokās, lai tak iet meklēt labāku. Berni cieš? Bet viņi vēl vairāk cieš no vecāku strīdiem". Bet pēc tam pienāca ...atbildība un Zināšanas par cilvēka divējām iedabām: dievišķo un iluzoro ego. Un viss kļuva ne tik vienkāršs. Sapratu, ka mums nav jāsacenšas kuram pirmajam jāizrāda sava mīlestība, bet par to, kurš pirmais sapratīs savu atbildību pret savām izvēlēm, ģimeni, bērniem, kurš pirmais ienāks beznosacījumu Mīlestībā, pēc tam Kosmiskajā, kurš garā attīstīsies, lai sniegtu nenovērtējamu labumu savai ģimenei. Sapratu, ka bērni šķirtās ģimenēs iemācās būt tikpat bezatbildīgi un bieži kopē savu vecāku domāšanu un rīcību : aprrecoties nepārdomāti, egoistiski, pieļaujot domu, ka izšķirsies, ja kas, par spīti tam, ka arī viņu bērni cietīs un turpinās šo mūžīgo karmas riteni Nemācīšanos patiesi Mīlēt.
Ir kad cieš un nešķirās, taču kāpēc?! Tāpēc , ka iedzīve izputēs, jānoslēpj šī izgāšanās no tuviniekiem, apziņa jūt, ka nākamais nebūs labāks, jo pievilksies ar tādu pat ego domāšanu, lepošanās ar savu spēju upurēties, aiz kuras patiesībā slēpjas apnikums un dusmas un simtiem citu iemeslu nešķirties. Bet vai tie māca bērniem , kas ir rūpīga apdomāšanās pirms veltīt savu dzīvi šim cilvēkam un bērniem ar viņu, vai tas māca plest apziņu un attīstīt sevī spēju uz beznosacījumu jūtām? Vai tas izsmalcina un attīsta aizvien dziļākas un harmoniskākas Mīlestības jūtas? Ja tas tā būtu, tad mums jau būtu sācies Zelta Laikmets. Bet viņam tomēr jāsākas un mums neatliek nekas cits, kā strādāt ar sevi: sākot ar izpratni, kāds ir cēlonis šīm civilizācijas ciešanām un neprasmei attīstīties Garā, beidzot ar katra paša ego vājību pamanīšanu sevī un darbu ar tām.
Kurp šis ceļš vedīs? Uz to, ka atkarīgais ģimenē iegūs apziņu, ka jāparāda savs iekšējais spēks un nav jākrīt atpakaļ arī tad, ja nav izdevies atbrīvoties no sava egregora tik ātri, kā gribētos. Viņam ir jābūt piemēram bērniem, kā Cilvēks pacietīgi, ticīgi, cerīgi cīnās par savu cilvēcību, brīvību, bērnu un mīļotā laimi. Līdzatkarīgais ģimenē saprotot savu atbildību vājākā priekšā, ar ne mazāku cerību un ticību viņu nepārstāj mīlēt ( patiesi mīlot nav iespējams pārstāt mīlēt, lai kas notiktu) , atbalsta katrā centienā , dusmu un apnikuma vietā uz iekšējā miera un harmonijas balstīta bezgalīga pacietība. Pat ja neizdosies cilvēku izvilkt no viņa egregora, nākamā paaudze būs iemācījusies to, kas ir izvēles milzu atbildība, patiesas jūtas, iekšējs miers, pacietība un laimes sajūta upurējoties vissmagākajiem dzīves uzdevumiem. Paša ieguvums nenovērtējams- Tuvošanās tam bezgalīgās laimes mirklim, kad mīlētspējas vibrācijas būs izsmalcinājušās līdz līmenim, kad pievilks tādu pat otro pusīti, nav svarīgi, kurā no dzīvēm, tas ir tā vērts, lai kas arī līdz tam būtu jāiziet. |
diaanna: ...nu nevaru neatbalstīt...
Ir divi ceļi. Viens no tiem patiesi saistīts ar enerģijas celšanu un savienošanu ar Kosmisku prātu, Dievu, var to saukt kā grib. Tas ir Kristus, Budas un citu dzīvojošu dievu ceļš. Tam nav nekāda sakara ar seksu, ģimeni un mīlestības četriem veidiem - tur ir liels darbs ar apziņas pārveidošanu.
Mums, parastieim cilvēkiem, ir iedotas reliģijas ar visām atļaujām un aizliegumiem, lai parādītu gaismu tuneļā galā. Austrumu filozofi saka, ja kāds būtu pildījis Kristus baušļus pilnībā, tad būtu arī palicis par dzīvu Dievu. Bet mēs izvēlāmies baudīt un glāstīt savus jutekļus visos iespējāmos 4 mīlestības veidos. Tāda tā būtība, t.i. kā es visu pašlaik saprotu balstoties uz manis uzkrātu zināšanu daudzuma. #1 2012-06-28 12:54
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
