Garāmejot ... ar daudz punktiem...trim...nē, vairāk, vairāk!Rāmi piesēdu uz ciņa un sakārtoju lakatiņu. Paraugos kā viļņojas auzu lauki, pa kuriem brien izmisīgi ļaudis rudzus meklējot. Paraugos mākoņos, kuros līdz ar mani raugās piemājas truši spicpapēžu zābaciņos. Bargi tā blenž. Lūk, sēžu es tā un pār manu šnobeli veļas pa ausīm izkritušās domas. Viņdien, kaimiņu Ješka teica, ka tās kūpot pilnīgi ārā. Bet es smalkjūtīgi noklusēju, ka kārtējo reizi kotletes piededzināju. Gadās man tā. No jauņeibas gadās. Aizdomājos un kotletes pārcepinu...da ij zobi pa asiem. Arī, kad aizdomājas.... Jā, bet ne par to! To Ješkam nesakiet! Man vēl malka ziemai jāsacērt...da ij zobu vairs nav. Tā kā... Bet, ka es attceros, kā Pūpolu Smuidris pa Susliņu pļavām bēga...Vai dieniņ, vai dieniņ...Bete... Ko es gribēju teikt? Ak, jā! Pagausties par jauno paaudzi! Ka es jums saku, nav mūsu dienās ģeldīgu tautu dēlu un tautu meitu! Eku, vēl pirms laika, brienot cauri Oho druvai, dzirdēju apdziedāšanās dziesmas skanam un citā pļavā tās atskanēja. Ij visa druva līgojās līksmībā. Kas notiek tagad? Tagad, kā teiktu mani draugi Dimons un Slaviks LOSHARAS! Nē, nudien! Vecie, kas te gadiem viens ar otru brūtējās pa pakšiem spiegdami un ķiķinādami tie uzķer noti un turpina apdziedāšanos. Aber pats akcijas aizsācējs ...tā vietā, lai savāktu ap sevi savu draudzi un pilnā balsē dziedātu tāļāk uzliek kaut kādu vecu patafona plati un rūc no troļļa pēcpuses aizvainotā tonī. Ij to skatos, tauta atkal pulcējas tik savā saimē un viens ar otru rumulējas uz nebēdu. Tak nav tas slikti, bet jaunā paaudze neaug ģeldīga. Vadzi, ko padomāju kā tas izskatītos pirms pāra gadu simtiem. Boņuku mājas saime cienasta uz Jāņiem sarupējusi, sētu sakopuse gaida līgotājus Ij te jau tie nāk pār pagalmu braši dziedādami, ka mol, sētas saimeniece gan bij, čakla reizi gadā sētu sakopa jāņu bērnus gaidīdama. Ij jāņu tēvs tāpat tik reizi gadā siena gubā ar to saimenieci durakus spēlēja. Nu, tādā garā. Piedodiet, talants uz rīmēm man izgaisa jau pagājušā gadu simtenī, kad neveikli par pagasta galveno locekli dzeju uz sētas uzrakstīju. Bet, kur mēs palikām? Ak tā tātad līgotāji saimniekus apdziedājuši un nu, aidā saime laiž vaļā savu dziesmu sak, jums vaiņagi šķībi un biksas krīt nost. Ij, ko domājies, atnākušie līgo bērni niķīgi sper kājas pie zemes un saka, ka nevis vainagi tiem šķībi, bet galvas un vispār skroderis šitamajā mājā dzīvojot un nekam nederot. Ij, vēl izvelk diplomus, brēcot, un menja dokementi v parjadke, ij vispār mēs no sanitārās inspekcijas jūsu govīm tesmeņus pārbaudīt. Nu, vai pēc kā tāda vairs gribēsies ar tādiem Jāņus svinēt? Ehh... Te nu es pasēdēju uz ciņa, atmetu ar roku un saku Znajetje vasha kasha mannaja Skukata pagannaja! Jautāsiet, ko ta es te daru? Tak pētu! Pētu! Tas tagad modē! Bet, nu jau pietiks...jādiebj no pakaļas tam Ješkam, ka pie Līziņas neaizskrien ar savu cirvi.... *rimti apsien lakatiņu ap kaklu, ātri pārskaita strīpiņas uz brunčiem un liegi šūpojoties no viena gurna uz otru aizslāj cauri auzu laukam*
|
