Nopietnas attiecības kā absurds

Ja nu kaut ko esmu sapratis, tad to, ka jaunas attiecības noteikti nesākšu veidot, kā nopietnas attiecības...

Papētot sieviešu anketas atklājās dažas likumsakarības - tās, kuras vēlas vienīgi nopietnas attiecības, par sevi nevar pateikt praktiski neko, ir tikai nodrāztā frāze ar domu - esmu, kāda esmu, ņem mani, kāda esmu. Nopietnās attiecības tiek aizliktas sev priekšā ar lepnumu, kā vairogs - lūk, cik nopietna esmu. Kas aiz tā slēpjas, var tikai minēt. Visticamāk ka absolūti nekas, kaut kas galīgi bezpersonisks .

Lielākā daļa mana vecuma sieviešu ir viens vienīgs kompleksu kamols. - To nedrīkst, tas ir aizliegts, šitā nav labi, un ko par to padomās. Un viņas savādāk vairs nespēj, neprot, nevar dzīvot. Un vēl iekšā krājas naids pret tiem, kas iedrošinās dzīvot kā grib.

Šeit, oho, daļa sieviešu ir apjautušas situāciju kurā nokļuvušas, un, slēpjoties zem sveša vārda un fotogrāfijas, mēģina pateikt ko domā, ko vēlas. Izskatās, ka tas jau ir progress, vismaz liecina par vēlmi kaut ko darīt lietas labā, nevis pasīvi gaidīt, un tā arī neko nesagaidīt. Realitāte ir skarba...

Var pārdzerties līdz nāvei, var pārsmēķēties līdz nāvei, var pat pārsmieties līdz nāvei. Vienīgais, ko no medicīnas viedokļa nevar - tas ir, nodarboties ar seksu līdz nāvei. Un tieši seksam nez kāpēc tiek likti vislielākie šķēršļi. Ir tāds tradicionāls sieviešu sauklis, ko viņas mīl vicināt kā kaujas karogu- visi vīrieši ir vienādi, visi vīrieši grib tikai seksu. Jā, tā ir taisnība. Vīrieši tiešām grib to, ko dabū maz vai nemaz. Tas ir tikai loģiski, man šķiet.

Tieši tāpēc uzskatu, ka attiecības sākas ar saraksti, ar sarunām, ar seksu. Šajā vecumā tas ir tikai normāli. Sanāk, sanāk, nesanāk, nesanāk. Nu nevar būt nobeigums bez ievada....