es padomāju, un sev pajautāju:

Kāds cienījama vecuma un labas slavas galdnieks reiz izlēma, ka beidzot ir pienācis laiks beigt karjeru un izbaudīt laiku kopā ar ģimeni. Savas dzīves laikā viņš bija uzbūvējis daudzas skaistas un dārgas mājas. Firmas īpašnieks, pie kura galdnieks strādāja, par šādu lēmumu ļoti saskuma, taču viņam nebija pretargumentu galdnieka teiktajam.
Tomēr ... firmas īpašnieks ļoti lūdza un galdnieks piekrita ... uzcelt vēl vienu māju. Celtniecība tika uzsākta un, šķiet, ritēja kā parasti, taču drīz vien galdnieks pamanīja, ka SIRDS vairs nav šajā darbā. Viņš kļuva daudz pielaidīgāks pret dažādiem sīkumiem un sāka izmantot lētus materiālus un darbarīkus. Viņš apzinājās, ka tas ir slikts veids, kā noslēgt savu lielisko karjeru, bet viņam nebija motivācijas mainīties. Kad māja bija pabeigta, firmas īpašnieks ieradās to apskatīt. Pienācis pie galdnieka, viņš negaidīti pasniedza tam mājas atslēgas un sacīja: ``Šo māju tu būvēji priekš sevis, tā ir mana dāvana tev. Ņem un lieto”. Galdnieks bija šokēts. Ja vien viņš būtu zinājis, kam viņš šo māju būvē! Viņu pārņēma dziļa nožēla. Ja vien viņš būtu zinājis... ja vien viņš būtu zinājis... viņš būtu strādājis pavisam citādi!!! Līdzīgi mēdz notikt ar katru no mums. Dienu no dienas mēs būvējam savu dzīvi, bieži vien neieliekot tajā pašus labākos materiālus un neveltot darbam vajadzīgo rūpību. Turklāt rutīna mēdz mums nozagt darba prieku un mēs pat dažkārt aizmirstam, ko mēs vispār būvējam un kādēļ … Pajautā sev: „Kādēļ es dzīvoju uz zemes?”