Vakar miris Bredberijs

To rakstītāju ierindā, kas lasot lika padomāt ar galvu, atkal viena vieta paliek tukša... Daudz jau viņu nav palicis. Domājoši lasītāji jau arī iet uz galu. Vēl drusku, un tiksim pie perfect world.

"— Man ir par ko cīnīties un kā dēļ dzīvot, tālab es jūs spēšu pieveikt. Man radusies, tā sakot, pašam sava reliģija. Mācos atkal brīvi elpot. Gulēt piesaulē un līdz ar iedegumu uzsūkt sevī saules spēku. Klausīties mūziku un lasīt grāmatas. Bet ko dod jūsu civilizācija?

...

Apglabāt Spenderu tukšā sarkofāgā ierosināja kapteinis. Viņi bija uzgājuši kādu senu marsiešu kapsētu. Vīri ieguldīja Spenderu sudraba šķirstā un, sakrustojuši viņam rokas uz krūtīm, ielika tajā arī desmit tūkstoš gadu vecu vīnu līdz ar svecēm. Pēdējais, ko tie redzēja, aizverot šķirstu, bija Spendera apskaidrotā seja.

Brīdi viņi uzkavējās senatnīgajā kapličā.

— Jums, liekas, derētu reizēm atcerēties Spenderu, — kapteinis sacīja.

Izejot no kapličas, viņi cieši aizdarīja marmora durvis.

Nākamajā dienā Parkhils sāka vingrināties šaušanā, mērķim izmantodams izmirušās pilsētas kristāla logus un gleznās torņu smailes. Kapteinis pieķēra viņu un piekāva."