Ieklausies, sadzirdēsi....

Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī.
Jo šis ir lielākais panākumu noslēpums visos pasākumos. Muskuļi var sadragāt vairogu un pat iznīcināt dzīvību, taču vienīgi neredzamais mīlestības spēks var atvērt cilvēku sirdis, un, pirms neapgūšu šo mākslu, es nebūšu nekas vairāk kā vien pauninieks tirgus laukumā. Es padarīšu mīlestību par savu stiprāko ieroci, un neviens, kuru izraudzīšos, nespēs pretoties šim spēkam.

Un kā es to paveikšu? Kopš šī brīža es uzlūkošu visas lietas ar mīlestību, un es būšu piedzimis no jauna. Es mīlēšu sauli, jo tā silda manus kaulus; taču es mīlēšu arī lietavas, jo tās attīra manu garu. Es mīlēšu gaismu, jo tā rāda man ceļu; taču es mīlēšu arī tumsu, jo tā rāda man zvaigznes. Es ar prieku sagaidīšu laimi, jo tā dara plašāku manu sirdi; taču es pacietīšu arī skumjas, jo tās atver manu dvēseli. Es atzinīgi saņemšu atlīdzību, jo tā man pienākas; taču es nevairīšos no šķēršļiem, jo tie pārbauda manus spēkus.
Un kā es runāšu? Es cildināšu savus ienaidniekus, un viņi kļūs par maniem draugiem; es iedrošināšu savus draugus, un viņi kļūs par brāļiem. Es allaž meklēšu iemeslus uzslavām; nekad es nepūlēšos atrast ieganstu tenkām. Sajutis kārdinājumu pelt, es iekodīšu sev mēlē; sajutis vēlmi slavēt, es saukšu slavinājumus visos ielas stūros.
Vai nav tā, ka putni, vējš, jūra un visa daba skandē slavas dziesmas savam Radītājam? Vai es nevaru skandēt tādas pašas dziesmas Viņa bērniem? Kopš šī brīža es ielāgošu šo noslēpumu, un tas pārvērtīs manu dzīvi.
Un kā es rīkošos? Es mīlēšu visu veidu cilvēkus, jo katrā mīt apbrīnojamas īpašības, kaut arī tās var būt apslēptas. Ar mīlestības palīdzību es nojaukšu aizdomu un naida mūri, ko viņi uzcēluši ap savām sirdīm, un tā vietā būvēšu tiltus, lai mana mīlestība varētu ieiet viņu dvēselēs.Es mīlēšu godkārīgos, jo viņi spēj iedvesmot. Es mīlēšu neveiksminiekus, jo viņi spēj mani pamācīt. Es mīlēšu ķēniņus, jo viņi ir tikai cilvēki; es mīlēšu lēnprātīgos, jo viņi ir dievišķīgi. Es mīlēšu bagātos, jo viņi ir tik vientuļi; es mīlēšu nabagus, jo viņu ir tik daudz. Es mīlēšu jaunos par ticību, kas viņos mājo; es mīlēšu vecos par gudrību, kurā viņi dalās. Es mīlēšu skaistos par viņu skumjajām acīm, es mīlēšu neglītos par viņu rāmajām dvēselēm.

Un kā es izturēšos pret katru, ko sastapšu? Tikai vienā veidā. Klusībā, pie sevis, es vērsīšos pie viņa un sacīšu: «Es tevi mīlu.» Lai gan izteikti klusumā, šie vārdi mirdzēs manās acīs, liks pagaist grumbām no manas pieres, ievīs smaidu manās lūpās un skanēs manā balsī; un viņa sirds atvērsies.
Un vairāk par visiem es mīlēšu sevi. Jo, sevi mīlot, es cītīgi pārbaudīšu visu, kas nokļūst manā miesā, prātā, dvēselē un sirdī. Nekad es pārmēru neizdabāšu savas miesas prasībām, drīzāk lološu savu ķermeni ar tīrību un mērenību. Nekad es neļaušu savam prātam sajust ļaunuma un izmisuma pievilcību, drīzāk pacilāšu to ar gadsimtu zinībām un gudrību. Nekad es neļaušu savai dvēselei sajust paštīksmi un apmieru, drīzāk barošu to ar apceri un lūgšanām. Nekad es neļaušu savai sirdij tapt šaurai un rūgtai, drīzāk dalīšos tajā ar citiem, un tā augs un sildīs zemi.
Kopš šī brīža es mīlēšu visu cilvēci. Šajā mirklī viss naids aizplūst projām no manām dzīslām, jo man nav laika nīst, man ir laiks mīlēt. Šajā mirklī es speru pirmo soli, kas nepieciešams, lai kļūtu par cilvēku starp cilvēkiem. Ja man nav citu labu īpašību, es varu gūt panākumus ar mīlestību vien. Bez tās es cietīšu neveiksmi, lai gan man pieder visas zināšanas un prasmes.
Šo dienu es dzīvošu tā, it kā tā man būtu pēdējā.
Man ir tikai viena dzīve, un dzīve nav nekas cits kā vien laika mērs. Izšķiezdams vienu, es iznīcinu otru. Ja es izšķiedīšu šodienu, tad iznīcināšu savas dzīves pēdējo lappusi. Tāpēc es turēšu dārgu katru šīs dienas stundu, jo tā vairs neatgriezīsies nekad. To nevar noguldīt bankā šodien, lai izņemtu rīt, jo kurš spēj sagūstīt vēju? Katru šīs dienas minūti es turēšu ar abām rokām un lološu ar mīlestību, jo tās vērtība ir nesamaksājama. Kurš mirējs spēj nopirkt vēl vienu elpas vilcienu, kaut arī labprāt atdotu par to visu savu zeltu? Kādu cenu es uzdrīkstos piešķirt stundām, kas mani gaida? Es padarīšu tās nenovērtējamas!
Ar sašutumu es vairīšos no tiem, kas nosit laiku. Vilcināšanos es iznīcināšu ar darbošanos; šaubas aizbēršu ar ticību; bailes saskaldīšu ar pašpaļāvību. Tur, kur dīkas mutes, es neklausīšos; tur, kur ir dīkas rokas, es nekavēšos; tur, kur ir dīkas miesas, es neiegriezīšos. Kopš šī brīža es zinu, ka nodoties dīkdienībai nozīmē zagt ēdienu, apģērbu un siltumu tiem, kurus es mīlu. Es neesmu zaglis. Es esmu mīlestības cilvēks, un šodiena ir mana pēdējā iespēja apliecināt savu mīlestību un savu diženumu.

Šodienas pienākumus es paveikšu šodien. Šodien es apmīļošu savus bērnus, kamēr viņi vēl mazi; rīt viņi būs aizgājuši un arī es tāpat. Šodien es apskaušu savu sievieti un sniegšu viņai saldus skūpstus; rīt viņa būs aizgājusi un es tāpat. Šodien es atbalstīšu draugu nelaimē; rīt viņš nedz sauks pēc palīdzības, nedz es dzirdēšu viņa saucienus. Šodien es atdošu sevi ziedojoties un strādājot; rīt man vairs nebūs ko dot un nebūs neviena, kam saņemt. Šo dienu es dzīvošu tā, it kā tā man būtu pēdējā.Un, ja tā nebūs pēdējā, es kritīšu ceļos un pateikšos.
Ogs Mandino