Reiz, starp ziemu un bezgalību

Tovakar es ietinos Saulrieta pasniegtajā villainē. Ziema. Bet bez sniega. Kā piparmētru tēja bez Vasaras smaržas.

-Saskandinām! – teica Vējš, kad es piekļāvusi savu vaigu pie vēsās loga rūts, lūkojos grafītpelēkajā pasaules gaismā.

-Saskandināsim pa skanīgam ledus kausam. – Vējš nerimās riņķot.

-Kam par godu? – es čukstus jautāju, baidoties pamodināt pretī logam snaudošās pagalma liepas.

Ausīs man šalca domu jūra, saputota, sajaukta. Pirksti kautri pieskārās pie trīs hiancinšu ziediem, kas stāvēja uz palodzes blakus vāzē. Klusi un nerimtīgi tās smaržoja, ienesot manā dvēselē pavasari. Ilgu un cerību pilnu.

Piepildīju kristāla glāzi ar sarkanvīnu. Aizvēru acis un ieelpoju. Valriekstu pieskāriens, upeņu rimtā nots. Apaļa garša.

-Auuu! – man pie auss, aiz loga stikla atkal iegaudojās Vējš. – Vai saskandināsim? – ielūgums joprojām dzindzēja saltajā gaisā. Ziemīgā, bet pelēkā.

-Vai reiz rimsies? – es uzsmaidīju savam atspulgam. Kam īsti es to teicu: sev vai Vējam? – Par ko saskandināt gribi? – jautāju.

-Par Nerimtību! – ieskanējās smiekli, kas izšķīdināja miljoniem skanīgu kristālu manā apziņā. – Par Cilvēka nerimtību.

Es pasmaidīju. Cilvēks nekad nerimstas. Nerimstas domāt, baidīties, alkt, vēlēties, dot, ņemt…

Reiz man dzima jautājumi sev. Citiem.

Cik daudz Ceļu Tu esi izstaigājis un kādas takas šodien bridīsi? Cik sapņu esi izsapņojis un metis debesīs? Cik sāpju esi no krūtīm rāvis laukā, metot tās citiem sejā? Cik bieži esi lūkojis pēc vienkārši klusas un drošas vietas? Prom no sevis, pasaules, dusmīgām sirdīm, žēlīgiem skatieniem, viltotiem smaidiem…

Daudz. Vai ne?

Ik dienas. Ik mirkli.

Bet cik rimti un regulāri Tu izbaudi katru sīkāko prieka mirkli, sienot no tiem laimes kūlīšus, lai izliktu kaltēties savā atmiņu pajumtē? Cik bieži Tu izlej dienas gaitā sakrāto rūgtuma un noguruma ūdeni sētmalē, lai ar tējas krūzi apsēstos uz palodzes un sasveicinātos ar skaistākajiem saulrietiem?

Saka, ka visas dienas esot vienādas. Vismaz daudziem šķiet, ka nekas nemainās. Bet vai kāds ir no sava istabas loga, vienā un tai pašā laikā, piemēram, lūkojies debesu jumā un to iemūžinājis fotogrāfijā? Vai ir? Ir nolicis pēc gada sev priekšā visas 365 bildes un joprojām spējis apgalvot:

-Jā, nu dien! Katru dienu – viens un tas pats, nemainās itin nekas.

Kamēr Tu medī savas grūtās dienas stundas – katru appūšot un auklējot ar smagām nopūtām, kaimiņu tantei, kura nu jau gadu kā pilnīgi viena, joprojām sejā saknes dzen prieka krunciņas.

-Par ko man raudāt? Es taču esmu mīlējusi! – viņa smaidot atmet ar roku. – Meitiņ, bez pretmīlas var dzīvot, bet – ja pats nemīli nevienu, tad gan būtu jāraud. Un jāsāk ir ar sevi! – vecā sieviete piemiedz ar aci un no somiņas izvelk koši sārtu lūpu krāsu. – Mums, meitenēm, šodien tējas vakars! – un draiski pametot ar roku, prom ir. Gaisā noplīvo vien pūdera un gudras senatnes smarža.

Man galvā joprojām dzīvo šis dialogs. Īss un sirdī asnus dzenošs.

Vējš turpina gražoties gar manu palodzi, bet caur vīna glāzi jau atspīd Vakara siluets. Tas lēnām ieslīd apkārtnē, apkāries ar spīdīgu zvaigžņu grabuļiem un laternu spožajiem bumbuļiem.

Un es nerimtīgi vēroju. Baudu un domāju. Un nemaz nenojaušu, kā par šī vakara sabiedroto, man sejā ir piesēdis spārnots smaids.

-Tu smaidi! – Vējš iečaukstas. – Tas labi! Tikai nerimsti. Smaidīt. Jūs abas.

-Noteikti, draugs! – es smaidot atbildu.

To sakot, pasmaidīja arī mana Sirds. Mēs abas…