Kāpēc Dievs liek iet cauri tik daudzām ciešanām?

Katrā reliģijā tam ir cits skaidrojums. Cilvēcei, neatkarīgi no dažādiem reliģiskajiem skaidrojumiem,lai nonāktu līdz nākamajām attīstības pakāpēm, jāiziet cauri zināmām ciešanām. Domāju, ka tikai sāpēs tā pa īstam sajūtam savu miesu un arī dvēseli. Visas lielās lietas nāk „caur” ciešanām. Sākot no piedzimšanas. Tāpat vēlāk neviens nopietns sasniegums, vienalga vai tas būtu olimpiskā čempiona tituls vai zinātņu doktora grāds, nav iespējams bez zināmām grūtībām un ciešanām. Pārbaudījumos un ciešanās mēs iemācāmies īstumu. Krīzes situācija un piespiedu gavēnis iemāca atmest visu lieko. Bieži vien tikai šādā brīdī cilvēks pirmoreiz tā pa īstam novērtē to, kas viņam ir. Bieži izrādās, ka bez daudzām lietām var arī mierīgi iztikt, pielabojot to, kas jau sagādāts agrāk. Uz brīdi pierimstot, daudz labāk atklājas, par ko patiešām ir vērts atdot savus pēdējos latus un kādiem darbiem savu laiku nav vērts ziedot.

Varbūt ir lietas vai pakalpojumi, ar kuriem varam norēķināties, liekot lietā savus talantus. Lielās grūtībās lieliski īpašiatklājas arī tas, kuri ir mūsu īstie draugi, un kurām attiecībām savu laiku nav vērts tērēt. Jā, tas izklausās diezgan pretīgi, jo visi zinām, labu draugu nekad nevar būt par daudz... Bet tā ir tikai tāda runāšana. Diemžēl mēs pārāk daudz sava laika un līdzekļu tērējam tukšām sarunām, nevajadzīgas informācijas uztveršanai un pasākumiem, kuros mierīgi varam arī nebūt. Bieži vien grūtos brīžos viscilvēciskākās sarunas izveidojas tieši ar trūcīgākajiem ļaudīm. Varam skatīties uz Šveici un citām bagātajām valstīm, bet šajā pasaulē ir arī Indija, Bangladeša un dziļā Latgale... Paraugoties, kā klājas cilvēkiem tur, nemaz tik ļoti vairs čīkstēt negribas. Taču tas ir tikai mans redzējums. Nevēlos tēlot Mozu, kurš tagad kādu grasās izvest no tuksneša. Tās arī šobrīd ir lielākās pārmaiņas manā dzīvē, ka vairs negrasos nevienu nekur vest. Pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Tikai - diemžēl latvieši baidās būt spilgti. Ar savām šābrīža izjūtām un nostāju, es uz tā fona, droši vien, esmu spilgts, un līdz ar to neatstājunevienu vienaldzīgu. Bet vadītājam tādam ir jābūt. Nav jau īpaši lielas izvēles - vai nu kāds ir vadītājs, vai arī seko kādam citam. Tāpat kā ārstam, arī man ir savi „pacienti” un būtu muļķīgi ļaunoties uz tiem, kuri sev izvēlējušies citu ceļu...V.Korālis