|
šodien gribās visu pa tiešo pateikt,bet es saņemu savas pēdējās pacietības kripatiņas un ieslēdzu mūziku ,lai nedzirdētu kaimiņa dzēruma murgus, vnk neatbildu uz vēstulēm,kuras man šķiet nepieņemamas, dzīvē neatbildu uz jautājumiem,kuri ir stulbi, bez jēgas,sarunas uzturēšanai...negribas man nekādu sarunu...bāc, kādas vēl pastaigas pa parciņu,ja cilvēks ir tik noguris,ka ir labi,kad atvelkas uz mājām un ir priecīgs vnk iesēsties krēslā un neko nedarīt.gaidu,gaidu ,kad viņš parādīsies, uzsmaidīs man , pateiks-cik tu labi izskaties,kad dusmojies, apskaus. vīrietis kurš spēj mani paciest, manus bešus un pozitīvi uzlādēt. vakar es viņu uzlādēju..šodien ir viņa kārta...tas jau nav kā pienākums,bet mums bieži ir tā,kad vienam ir melnās dienas,tad otram ir baltās un tad mēs viens otram mēģinām palīdzēt,iepriecināt skumstošo |
