Tās acis.....

Pienāca vilciens. O, pustukšs, forši, varēšu izvēlēties vietu pie loga, izstiept kājas zem pretējā sola un snauduļojot klanīties kaut līdz grīdai. „Uzmanību, durvis aizveras” un pretējā solā ietraušas vīrietis. „Nu pļjac, vai tiešām nebija citas vietas” īgni nodomāju, savācu savas ekstremitātes un ieinteresēti blenžu pa logu. Mjā, dzelzceļmala prasīt prasās pēc Lielās talkas. Pašķielēju uz vīrišķi - nekas īpašs, saģērbies zolīdi, galvu noliecis, ieurbies kautkādā tur tehnoloģiju brīnumā, melni mati, kas tās viņam, blaugznas? Nē, sirmi mati. Hm, tāc pajauns, bet jau sirms...Un tad viņš pacēla acis! Wow, nav īstais vārds! Tādas acis es sen nebiju redzējusi - zilas, dzidras, kā jūra saulainā laikā, pilnīgi až iekšas sagriezās! Tiiiiiiik skaistas, ka man pat prātā iešāvās neprātīga doma uzjautāt cik ir pulkstenis! Un tad mani apžilbināja viņa laulības gredzens. Bet protams, nolaidies uz zemes, pļoža! Selavī.! :D:D