dažas lietas

Nebija nekā, nekā, kas slāpes remdē,

Pieskarties ar pirkstu galiem debesīm,

Tā kautri, bez iekāres,

Tikai lai sajustu cik tās gaistošas!

Apsēsties zem vecā ozola,

Lai sajustu, lai sajustu kāpēc tas tik sens,

Kur ņem spēku, lai būtu tik varens,

Tik ciets, ka asmeņi atlec.

Izmirkt lietū, lai sajustu,

kā ir kad slāpes nost mazgā,

Kā veldzē un liekt skumt,

Par pērnajiem pieneņu smiekliem,

Vijolniekam ir vieglāk,

Viņš visu to spēlē un nodzer,

Spēlē un atkal nodzer,

Līdz vijolei pārtrūkst stīgas.