Svētdienas rīta brauciens, jeb- šoferi arī mēdz būt ziņkārīgi!Nolēmu uz papīra iemūžināt savu smieklīgāko braucienu ar sabiedrisko transportu agrā svētdienas rītā. Situācija vienkārša- svētdiena, pusdeviņi no rīta, ballīte beigusies, esmu nolēmusi netērēties taksim, bet gan lēnu garu no Vecrīgas pāri Akmens tiltam pāriet kājām un tad gaidīt kādu mikriņu un braukt uz Imantu. Tikko nostājos Kuģu ielas pieturā, turpat pie Akmens tilta, brauc mikriņš. Žigli sameklēju makā sīknaudu un kāpju iekšā. Es- vienīgais pasažieris. (Un vēl sakiet, ka tas ir sabiedriskais transports) .Turpmākais- kā anekdotē :D Es: Labrīt! Šoferis: Labrīt! Kāds Jums skaists piekariņš pie somas, kur Jūs tādu dabūjāt? Es: Anglijā. (lieki piebilst, ka uz piekariņa skaidriem latīņu burtiem rakstīts LONDON). Šoferis: Ak, cik Jums skaisti zābaki! Skatieties nenosmērējiet! Likās, nu būs miers. Jā, kā tad :D Šoferis: Kad Jūs brauksiet atpakaļ? Domādama, ka jautājums ir par to, kad braukšu atpakaļ uz Centru, atbildu: Es: Nu, kaut kad pa dienu! Šoferis: Ļoti izbrīnīti- KAD? Es: Nu, labi- kaut kad vakarā! Šoferis: Nē, nē- es domāju uz Angliju! Tagad to atstāstot, šausmīgi nāk smiekli, bet tad man tas likās tā normāli.. Es: Nē, nē, nebraukšu. Es dzīvoju te Latvijā! Šoferis: A kā tur vispār ir? Nopelnīt var? Es: Skatoties kādu darbu un kā strādā. Tad sākās jautājumu gūzma, uz ko atbildēju cik nu labi pratu. Varēju izpausties, gala rezultātā šoferim sastāstīju tāāāādas pasakas, ka tagad ir mazliet kauns :D Pēc kāda laiciņa, skatos, ka tuvojamies manai pieturai. Es: Mani, lūdzu, pieturā izlaidiet! Šoferis: Jūs te dzīvojat? Es: Nu jā! Šoferis: Kurā mājā? Es: Knapi valdīdama smieklus- To gan es Jums neteikšu! Šoferis: Nu žēl! Bet gan jau vēl kādreiz tiksimies! Un tad- viņš paķēra manu roku un sāka bučot! Hah, sviests kaut kāds! Un tagad jautājums- ko šis šoferis bija lietojis? Bet katrā ziņā jautri! Lieki piebilst, ka visa ceļa garumā mikriņā neiekāpa neviens cilvēks. |
