Pat nezinu...http://www.youtube.com/watch?v=0_roFrWimKQ&feature=related Kāpēc mani uzrunāja tieši šis? Varbūt tāpēc, ka tas ir viss, kas paliek no tā, kas nav bijis. Žēlums, ka nevarēja būt. Jo par to, kas varēja, un kas bija, nekad nepaliek skumjas. Par bijušo es vienmēr smaidu. Biežāk pat smejos. Tikai par nebijušo man žēl, jo to nevar apglabāt. Ar to vispār nav iespējams neko pasākt, jo tā nav. Vai var tiesāt ābola pusi, ka tā nav kā ābele dārzā reiz ziedējusi, tad aiz lapām slapstoties nobriedusi, lai vēlāk būtu pēc vasaras zaļā un rasas pārpilnā zālē man blakus izsmaržojusi? Nevar. Man nav savas ābola puses. Ja būtu bijusi, tikpat būtu to kādai - aiz neprasmes noplūkt - pavisam netīšām atdevusi. Tāpēc reizēm man patīk šis melodijas - skumjas un klusas. Jo tās nav manas un nav par mani. Es tādas ar savu skaļo balsi un spalgajiem smiekliem sen būtu iztraucējusi. Aiz uztraukuma... aiz apmulsuma, ja nu notiek... Bet man patīk. Vislabāk man patīk tie sapņi par nenotikušo. Jo tad es varu, kā vien pašai gribētos, tos izsapņot. Bet pārējais ir jāpieņem tāds, kāds tas ir. Un tas ir tik smieklīgi... Cilvēki taču ir smieklīgi ar savu aklo starp citiem maldīšanos. Viņi to, kas tiem vajadzīgs nekad neatrod. Un neatrod tāpēc, ka laiks paiet ar nevajadzīgo cīnoties. Vai jūs to saprotat? Mans prāts nesaprot. Tāpēc es vienkārši pasmejos. Par citiem. Par savu nenotikušo nekad. :)
http://www.youtube.com/watch?v=64PT6JSuPK8&feature=related Mierinājumam. Ja nu kāds manā vietā atceras vai aizdomājas par sevi :)) |
