Šķemba sirds šuvē

Šļaupeni rozes gurst švītīgā vāzē

Šņabis šaubīgais ieliets man glāzē

Sēžu ar šefu šodien es šeņķī,

Šļācam rīklē un neķeram kreņķi.

Vēderā šķovējums pa pilnam šķūrēts,

Uz škuķiem smaidīts un ilgi lūrēts -

Šitās, špetnās, uz mums tik šķauda,

Nesaista šamās miesiskā bauda.

Viena no viņām tieva kā šņore,

Otra šķeista kā cinkota rore.

Trešā kā šļauka, galīgi švaka,

Šlaugeni šūpojas, izskatās traka.

Jo vairāk dzeram, jo šķērmāk paliek,

Par darbiem, par šepti runāt vien atliek,

Un apgāžas šņabis, un notek gar kāju,

Viss vakars šķērsām, jāšļūc uz māju.