Pētošā vārdkopība. Verbāla panaceja jeb līdzeklis priekš sausām vārtrūmēm.

Ak, valodiņ – cik pacietīga esi!

Žurnāla „Dadzis” rubrika.

Ese te tā paštukoja, ka vispār pie visa, kas šodien darās, ir vainojami valodas druvas pārvaldītāji. Un tikai. Jo raugi - mumsim ikviens – un turklāt jau iz bērna autiņiem caur zaldāta autiem un līdz pat zārka dvielim top verbāli nozombēts. Ar galiem un mūžīgi mūžos, āmen.

Reče, ņemsim kaut vai ceļus. Nu, tos, kurus nezi, kamdēļ šeitan tā saukā, lai gan tā īsti jau tos pat par virzieniem drīz vairs nenodēvēt. Vai, pavej, laukus – pamestus, latvāņos un nātrēs ieaugušus. Nu kaut vai pilsāta piegānītos pagalmus un piestrūklotās vārtrūmes.

Kas pie tā vainīgs? Ja labi paurķējas, pie visa vainīga ir diversantu banda, kas savulaik maskējās ar nosaukumu Mīlenbaha-Endzelīna grupa. Bīstos, ka pat Lautenbahs-Jūsmiņš tur ar būtum pie vainas. Un Vecais Stenders ar visu pamīliju pavisam noteikti. Nošaunami bez kādas tiesas un apžēlošanas.

Kāpēc? Padomāsim loģiski, kā sacīja Pēterītis skolotājai.

Latviešu valodā tak teju nav profesiju, kas netiktu jau izsenis, no pašiem pirmsākumiem, aumež noNIECinātas!

Kas mums atbild par ceļiem? Ceļi-Nieki. Rezultāti, kā smejies, „uz sejas”. Kas sūros vaiga sviedros zemi ar – un pa tukšo? Zem-Nieki. Kas nedzenā dažadus pagalmu un trepenšmucerus? Sēt-Nieki. Un tā tālāk, kā Blaumaņa lugā.

Tie, kas zem-Kopji, tie zemi vēl kopj un tie, kas vaktē tīrību savā sētā, acīmredzot ir sēt-Kopji. Žēl, ka ceļkopju nav nu nemaz.

Ekonomikā ir tieši tas pats. Vieni vienīgi tautsaim-Nieki. Vienīgais izņēmums, ja neskaita grāmat-Vēžus, ir pār-Devēji – pati altruistiskākā jēgpilnākā un dāsnākā mūsu sabiedrības daļa. Un vēl kreditētāji, un visādu lotereju taisītāji, protams. Ja neticait, paskatait tālrādes muļķu āliņģi kādu stundiņu no vietas.

Bet kas ražo preces? Nu, protams, teiksit, ķīnīzeri – un tā būs absolūta taisnība... Bet, ja viņu nebūtu (un tad, kad šamējo vēl nebija)? – nu, protams, tie bija strād-Nieki, kas ražoja – ko? – nu, protams, visādus niekus, no Rusobalta pažarmobīļiem līdz stratēģisko raķešu komandpunktiem, ieskaitot. Un vēl visu ko, teiksim, mēslu ārdītājus, Provodņika galošas un gumijas izstrādājumus Nr.2. Kādā pakaļā mēs būtu, ja nebūtu to strādīgo ķīniešu, ja ražot vajadzētu pašiem vien... – mēs tak būtum galošās un tais pašos... Nr.2 līdz ausīm, un nelīdzētu nekādas mēslu ārdāmās uzpariktes.

Nu, ja ne gluži mēs visi, tad visi tie mēs, kas iraid pār-Devēji. Tie, kas to vien dara, kā dod un padod tik tālāk. No tīras sirds un dēļ vispārējas laimības.

Un pretēji – pavej, cik daudz mums visādu klerku, ierēdņu un politiķu – abet nav kantor-Nieku, ierēd-Nieku un tautkalp-Nieku. Kā šitādi uzradīsies, ierēd-Niecība samazināsies un visi varēs laimē diet!

Un protams, ka šo apstākli neviens nav pamanījis un vispusīgi izpētījis. Es jau ar tik tā – pa virsu pagrābaļājos. Apgaismība uznāca, zināt.

Jo mums tak ir valod-Nieki, zināt-Nieki, un pat pēt-Nieki. Vieni vienīgi nieki...

Es vēl saprastu, ja, runājot par britu fundamentālo zinātni, lietotu pēdējos divus apzīmējumus. (Nespēju aizmirst to peļu skūšanu un cepumu mērcēšanu... )

Veče, iztēlojos, kā būtu, ja būtu... nu, sacīsam, ja valod-Nieku vietā būtu valodkopji jebšu vārdkopji. Jau pats vārds nekavējoši uzdveš tādu kā stabilitātes un senatnīga pamatīguma zemniecisko smaršu. Gara acīm skatam garām slīd pilnas valodas siles, gar kurām, līksmi kviekdami, ņemas topošie valodziņi-vārdziņi, kamēr šīs augstās zinātnes svētās govis stāv steliņģos, smagi dvešot, ja gadās ar kāju iekāpt kādā savas darbības blakusproduktā, nu, piemēram, kādā nebūt „drošumspējā”.

Sakait, ka pasaulē mumsim ar nekā neiet? A ko gribēt, ja itin visi, kas dzīvo attālāk par govs māvienu, mums ir ārzem-Nieki? Domājat, tie paši igauņi un leiši nejūt, kā mēs šos augstprātā nicinām un niecinām? Tamdēļ jau smīn bārdās, kam tādas izaugušas. Kam nav, smīn atklāti. Kamēr nesauksim visus sveši-Niekus kā citādi, teiksim svešisti vai vēl kā nebūt, no tumšā cauruma un šaurās bezizejas ārā nespruksim. Pavej – kad bija dānīzeri, spānīzeri, englīzeri un alenči, latvju jūrasbraucējus pazina un bijās visās jūrās ar viņu pašu kuģiem un flagām, kādas nu tiem kuro brīdi bija, nevis kā šodienas jūr-Nieciņus zem Kipras vai kāda ļaužēdāju anklāva karogiem.

Pat latviešu strēlnieki sevi par streļķiem dēvēja, par čomiem, bet niekojās tikai ar lieli-Niekiem. Tā noniekojās, ka pasaulei vēl tagad zosāda uz pakaļas...

Jautāsat – a ko darīt ar piegānītajām vārtrūmēm un trepjutelpām? Aber elementāri! Nodēvēsim sprancūziskos pisuārus par tautiskām atlietnēm un ne vien dēvēsim, bet arī uzstādīsim un kā savai kultūrai atbilstīgas ietaises, lietosim. Jo lieto-Tājs tak lieto tikai to, ko var lietot. Ja nav, atlej tāpat. Kur pagadās. Ij dzīvē, ij vārtrūmē.

Jā, aizmirsu. Uz Nobeli nepretendēšu, bet - ja nu nejauši piešķirs, nopirkšu degmaisījumu. Vārdnīcām.