|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Kafijastase, 29-02-2012 09:41 |
|
1 37 |
PašapliecinātiesBrauciens uz darbu man ir kā pārdomu laiks, varu pabūt ar sevi un savām domām. Tā vien šķiet, ka tas ir vienīgais brīdis ikdienā, kad nav nekur jāskrien, ir miers un klusums. Tas ir brīdis, kurā esmu tikai es un mana rīta kafijas krūze.
Vakar rīta pārdomas bija par motivāciju, bet šodien par mērķiem, laikam jau savu dzīvi kā biznesa plānu, pēc kaut kādiem standartiem, neapzināti gribu izanalizēt, sakārtot un attīstīt. Šķiet, ka esmu apstājusies dzīves ritumā, jo trūkst mērķa. Trūkst nospraustais punkts, uz kuru virzīties. Pārņem sajūta, ka šobrīd vienkārši eksistēju. Diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas un mēneši pēc mēneša, un tā tas laiks aiziet, tik pietrūkst ko gaidīt.
Vidusskolā mērķis bija iegūt tiesības, pabeigt skolu, uzvarēt konkursos, organizēt pasākumus. Jutos piepildīta, kad sasniedzu katru mērķi un jau uzreiz tiecos uz nākamo. Tas bija visaizņemtākais laika posms manā dzīvē.
Augstskolas laikos mērķi nedaudz pamainījās diploms, mīļotais vīrietis, stabils darbs, māja bērni utt. Biju pat uztaisījusi kolāžu no aplikācijām ko vēlos sasniegt divu gadu laikā, un es sasniedzu visus savus mērķus.
Tik šobrīd jau kādu laiku dzīvoju bez mērķa. Un tas laikam arī ir tas, kas mani velk lejā, kur zūd mans dzīves spars un enerģija. Mērķu sasniegšana ir veids kā pašapliecināties, un šobrīd tā trūkst. |
ar9: Ja tev būtu trīs zaķi (vīr.dz.), uz kuriem mērķēt vienlaicīgi, tad tavs dzīves spars liktos par daudz sparīgs un enerģisks. Lai vai kā, tomēr mani arī šobrīd viens mērķis neliek mierā, it kā vajag sasniegt, it kā nē. #1 2012-02-29 11:29
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
