Var gadīties...Lai viņa tevi pamanītu, viņai ir jājūtas tevis uzrunātai. Un ne jau ar vārdiem! Ar tavu tēlu, kurā tā sieviete varētu atpazīt, sirdij notrīcot, savu pasūtījumu liktenim, kuru viņa rakstīja todien. Tā ir milzu drosme meitenei kāpt pāri cilvēku diktētas uzvedības žogiem, lai spēlētu savu dzīvību. Un ne jau zem snaudā grimstošiem māju logiem! Ne jau ļaužu pārpilnā zālē, skanot aplausiem garlaikotiem! Tieši virs atvara, kurš nez kāpēc uz brīdi bij aizsalis - tieši šoziem... Tapt atpazītam... Bet varbūt izsapņotam? Neko nezinot par otra cilvēka vēlmēm, svarīgi ir palikt sev pašam. Sevis nežēlotam. Un nepiesmietam. Jo cilvēki ir nepacietīgi. Ja tikai kaut drusciņu neizdodas, nav iemesla sevi vainot, pazemot un mesties publiski sodīt! Klauni tikai svešiniekiem šķiet smieklīgi, stulbi vai drusku jocīgi. Savējie vienmēr apzināsies, ka traģiskie ir savā dvēseles kailumā godīgi. Un to, kurš sevi jau sodījis, vajadzētu, tikai nav iespējams, neievainojot savu dvēseli, godāt... Nesaprastajiem jānokļūst krastā. Jau šodien. |
