Aizejot.

Kad vārdi jau palēnām sastingst uz lūpām,

kad gadu nasta plecus sāk spiest,

es savai dzīvības svecītei lūdzos:

nededz tik ātri,pagaidi,apstājies!

Ļauj vēl uzlūkot debesu zilgmi,

ļauj sadzirdēt dziesmu,vēji ko dzied,

ļauj,lai mani vēl noglāsta saule,

zem kuras stariem pa dzīvi ir iets.

ļauj vēl mīļajiem pateikt tos vārdus,

savā sirdī,ko glabāju es.

Bet svecītes liesmiņa nodreb un pārtrūkst,

un gurušos plakstus tumsa jau sedz....