Dzīvē tā notiekas

Garāmgājēji par radiem nekļūst. Reizēm gluži citiem tai radu lokā ir no likteņa jāsatiekas, bet, lai tas notiktu, kādiem kopā jādzīvo, jāšķiras vai bērnus jāgādā. Gan jau es neesmu vienīgā, kam ir radi, ar kuriem sanāk kaut kāda īpaša saikne un dvēseliskāka tuvība nekā ar pārējiem. Sajūtas nepieviļ tik daudz kā cerības. Un pat ja posms kāds pa ceļam izkrīt, nozaudējas vai no kopuma atsakās, radu būšanas turpinās.

Un oho taču arī ir kā tāda viena liela kopīga gulta, kur pāri, neko nenojaušot ar partneriem klusējošas neziņas aizsegā apmainās. Vai tad ne? :)) Ja tā nebūtu, tad taču profilos dzīvu cilvēku sejas būtu vairāk redzamas nekā zeķu prievītes, moči un dekoltē...