Aivara vairs nav...

4. februārī, 2012.

Nav spēka rakstīt, nevaru sakoncentrēt domas. Tā reizēm ir, ka tu, cilvēks, dzīvo, dari savu darāmo, domā savas domas, bet te pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm tev pienāk ziņa, ka ir noticis kaut kas nelabojams un neatgriežams. Un tad tu kod pirkstos, ka esi palaidis garām kaut ko svarīgu, vērtīgu un vairs ne mūžam nesasniedzamu. Vakar uzzināju, ka miris Aivars. Klusi un mierīgi pats savā gultā. Tā ir viņa laime, bet mums pārējiem no tā nav nekāda labuma, jo viņa tomēr vairs nav. Bet kā viņš man bija vajadzīgs un kādi vien nākotnes plāni mūsu galvās neperinājās! Biju domājis ņemt pie sevis kravas mašīnu un Aivaru iecelt par galveno mehāniķi, lai mēs varētu braukt uz Maņģeni, vest mājās malku, lasīt ogas un sēnes, un tīksmināties par mežonīgo Abavu. Un vēl daudz ko citu, bet kāda tam vairs tagad nozīme, jo Aivara vairs nav . Man vēl ilgi viņa pietrūks, jo neviens cits viņu neaizstās. Reizēm kaimiņi par mums smējās: ”divi zābaki – pāris”. Nu es esmu palicis viens kā zābaks un arī ne vairs pirmā svaiguma. Ko vēl lai saka? Daudz varētu teikt, bet kāda tam nozīme, jo viņa taču vairs nav ...