(S)veču dienas izklaides

Precīzi visu šīs dienas sarunu neatreferēšu, bet virziens sekojošs - Nu bet cik var pūst, elst un stenēt? Oh, viņš man pagāja garām... vai zvaigznēs rakstu tavu vārdu... Mēs tikāmies martā, mans draugs... Vairums sieviešu šeit sakopē vairāk vai mazāk zināmas mīlas dzejas vārsmas un klusībā pašas par sevi tīksminās? Kāda es maiga? Jauka? Gaidoša? Griboša? Kur tu esi, mans p(r)inci? Ar baltu kumeļu vai trolejbusā... Un, patiesību sakot, es mazliet apmulsu, jo nemācēju atbildēt kāpēc viņas tā dara. Tāpat kā nezinu, ko ar to vēlas panākt. Nē, zinu gan. Gan jau, ka to pašu, ko vairums šeit - ilūziju, ka esi kādam interesants un vajadzīgs. Un visa pamatā uzmanības trūkums IRLā (kā šeit ir stilīgi teikt). O, uzreiz jūtu asas domu bultas manā virzienā un šņācienu - bet ko pati? Vai šis ieraksts arī nav diedelēšana pēc kripatas uzmanības? Lieku roku uz sirds un svinīgi saku - jā, tā tas ir.

Bet atkal jau sākuma doma bija pavisam cita. Tātad (s)veču diena. Ilgi nebija jāprāto, ko iesākt. Ja zorba man nesaprotamu iemeslu dēļ palika ieceres līmenī, tad šim-šams gan aizgāja uz pilnu klapi. Izkustinam pakaļas!