|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| snamlet, 22-01-2012 23:20 |
|
14 114 |
Šobrīd sajutos tik savādi....22.01.2012
Nedomāju tik drīz vēl ko rakstīt šeit, bet pēdējo triju dienu notikumi un īpaši šodien piedzīvotais mani padarīja klusu un sajutos tā savādi...
Aizvakar ar draudzeni stāvējām pie katedrāles Rīgā un gaidījām trolejbusu. Pretī nāca ģimene, sieviete un vīrietis stūma bērna ratiņus. Pļāpājot pagājām maliņā lai palaistu garām ģimenīti. Pēkšņi sieviete apstājās, uzmanīgi skatījās uz mums, tad pienāca klāt un saka "paldies". Nesaprašanā skatījos un gribēju teikt, ka viņa ir kļūdījusies, bet...likās tāda it kā kur redzēta, bet nevarēju atcerēties. Sieviete smaidīja un īsumā pateica, kas viņa ir...tad arī es viņu atcerējos. Tā bija tā pati sieviete, kura raudot sēdēja parkā uz soliņa un es viņai gandrīz paskrēju garām. Tā bija tā pati sieviete, kura bija palikusi viena ar gaidāmo bērniņu....mīļotais vīrietis bija atstājis viņu vienu un ar kuru mēs ilgi runājāmies. Dzīve tomēr visu ir nolikusi savās vietās un tagad viņi ir viena laimīga ģimene. Apmainījāmies telefoniem...tagad jāiet ciemos un nav svarīgi, kā tas viss ir noticis, bet viņi ir kopā...Tovakar tik nodomāju...nu ir taču tas Ziemassvētku brīnums, kuram jātic!!! kuru vēlēju visiem saviem draugiem! Saki vēl, ka nav...Nu nav pasaulē tikai vienas nelaimes un bēdas...ja cilvēks vēlas ko un tic un dara, tad arī viss notiek...
Šī gadījuma dēļ nerakstītu, ja ...nebūtu šodien saņemtās vēstules...
Tas notika diezgan sen atpakaļ, kad ar vienu cilvēku sākām sarakstīties. Mums bija ilgas un nopietnas diskusijas vēstulēs gan par mājas izjūtām...ģimeni... bērniem un vecākiem... par mīlestību...seksu...liktenīgo tikšanos...tagadni un nākotni. Brīžiem tā strīdējāmies, ka likās...viss...vairs nav ko teikt, bet jau nākamajā dienā vēstuļu sarunas atsākās. Atklājām viens otram to, ko nevienam citam nestāstītu. Tad kādā dienā nolēmām, ka uz kādu mirkli apstāsimies un paskatīsimies, ko teiks laiks...
Un šodien pēkšņi saņemu vēstuli, ka tagad viņam klājas labi, gandrīz viss ir nokārtojies, bet mūsu strīdi, arī pašam ar sevi, sarunas, nav bijušas veltīgas...tā uzpurināšana un ticība ir līdzējusi. Pat apmulsu...tikai jutos savādi labi....prieks, ka vēl vienam cilvēkam klājas labi...
Uzrakstīju un tagad domāju...nu nav taču apkārt tikai melni mākoņi, kā dažam labam liekas....Kāpēc neprotam laikā paklusēt? padomāt? ar sevi tikt galā? nevis skriet un sūdzēties vai lamāties...vai meklēt vainīgos..tikai ne sevi... Problēmas? Tās bija, ir un būs....bet cik ir labi, ja tev blakus ir labs draugs...ar kuru tu ne tikai izstrīdēsies, bet arī saņemsi tik patīkamu paldies! Katram melnam mākonim ir taču zelta maliņa? Varbūt patiešām tikai katram vairāk jātic sev un citiem? Jāpadomā...tikai kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēki, kurus esmu satikusi savā dzīvē, ir devuši man prieku un ir tādas savādas sajūtas...labas....
|
lapsu_aacis: paziistama situaaceja. :) #1 2012-01-22 23:27
snamlet: Domāju gan...ka arī tev tā ir bijis, ja? #2 2012-01-22 23:34
snamlet: Paldies tev! Kur esi pazudusi? #4 2012-01-22 23:38
lapsu_aacis: pashai paUdies!
es nekurj neiru pazuC, laika vienkaarshi paliek arjvien mazaak unj darjbu -vairaak.
aber mees visi iram tepatvien... :) #5 2012-01-22 23:39
snamlet: Gribēju mazlietiņ no gada sākuma palinkot...bet nesanāk...pārējo sapratu. #6 2012-01-22 23:44
Pārējos 7 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
