Kā logi...http://www.youtube.com/watch?v=S_1q7Q5DX78&feature=endscreen&NR=1 Es pabāžu pa logu savu ziņkārīgo degunu, lai paskatītos, kā citiem aiz viņu logiem iet. Savā izkaru veļu, lai zina, ka esmu mājās un pie manis var parunāties iet. Bet... priekš manis patreiz visi logi ir cieti... Un vispār... Vai iespējams normāli caur logiem komunicēties? Tāda skumja un vientuļa deja uz palodzes. Nē, es netaisos no palodzes lekt! Man patīk tā - caur stiklu faktus pusplikus konstatēt. Pēc austrumu horoskopa rīt jaunais gads... Vajag uz sarkana papīra vēlmes sarakstīt - kā jau likteņa izpildītas. Un tad nu domāju - ko man kuram nodarīt... Kuru ņemt, kuru stumt un kuru vilkt savā nākotnē līdz... Un man? Cik man tas bez viņu pašu gribas būs vajadzīgs... Tad nu, kā saprotat, nevienu cilvēku nespēju uz tā sarkanā papīra uzrakstīt. Jo katram no viņiem pienākas viņu pašu dzīve, kuru es nedrīkstu, lai kā gribētu, apzeltīt! Un pārējais? Man jau viss tāpat - bez rakstīšnas tiks! Runāšu savā valodā un visi mani sapratīs. Cita lieta, vai vēlēsies visi uzklausīt. Un tik maz būs to, kuri vēlēsies man sevi parādīt un būt manis sadzirdēti... Man sevi atrādīt. Jo katrs jau pats zina, kā to, ko dara, dara. Tas taču būtu - savu dzīvi zem manas lupas likt! Un pat, ja es sapratīšu... Es neattaisnošu nevienu, kas pret savu likteni pats bijis slikts, gļēvs vai neapdomīgs. Jo dzīvot - tas nozīmē esošo - jau kādreiz darīto - pārradīt. Jaunā kvalitātē, citā fāzē tikt. Mēs stāvam pie laika tā kā pie pasaules malas... Kurš vēlas sevis radītā gleznā atlikušo laiku - tātad visu savu mūžu pavadīt? Es vēlos. Man tur varētu patikt... Dārzs tur būtu pie milzīga magoņu lauka... Būtu aka, puķu dobes un saulaina veranda mājai jaukai... Plīts būtu kurināma ar malku. Tātad paredzamas ir ne tikai dārza ballītes, arī kartupeļu, ābolu un malkas talkas. Vēl būtu sarunas visādas pie tējas līdz vēlam vakaram smalkas. Un grāmatas... Vai tās būtu uz galda vai plauktos? Un priekš kam? Lai izlasītu kaut ko, kā tev nav un pēc kā tu alksti? Viss būs - tevis, manis, mūsu - katra paša saudzētais, ilgotais, alktais! Ikdiena ar darbu, atpūtu un pašu gatavotām maltītēm. Lietas pa vietām un cilvēki savās vietās. Sev zināmās katrs un ierastās. Dabīgās - tādās, kur domas, rokas un arī vēl sirds ierakstās. Nevaru ciest, ka ar pirkstu vienam ap visiem aklajiem jābakstās. Ja INTERESĒ, TAD TAČU TO, KAS VAJDZĪGS, KATRS PATS SADARĪT ATTOPAS! Un tad pēc kopīgām pūlēm ir kopā svinamas mazas uzvaras. Nu kaut vai tas, ka sniegs izšķūrēts, zāle nopļauta vai lapas sagrābtas. Puķes jau pašas zied, ja vien laikus tiek aplietas. Dzīve taču pati - bez īpašas teikšanas notiekas! Un tas nav maz. Tas ir daudz! Lai tad nu man viss rakstītais piepildās! Un jums tāpat... |
