mana patiesība par uzticību

Uzticība – jēdziens, kas mūsdienās zaudējis vērtību. Un tomēr vēl pastāv. Starp tiem naivajiem un uzticīgajiem, kuri vēl joprojām tic. Tic sev un citiem, bet galvenokārt mīlestībai – vispārcilvēciskai un arī jutekliskai. Arī mīlestībai no pirmā acu skatiena. Mīlestībai no pirmās sarunas. Mīlestībai no pirmā apskāviena un skūpsta.

Dvēselēm nevajag ilgu laiku, lai saprastu, ka tās ir radītas viena otrai. Intuīcija visu pasaka priekšā jau pirmajā sekundē. Un tomēr – tad iejaucas prāts, sāk visu analizēt, nonivelēt, noliegt... un ir svarīgi šādā brīdī saglabāt ticību – uzticību sev un savai iekšējai balsij.

Ir viens brīdis, kas parāda – jā, ir! Bet turpmākais ir jānopelna. Pārbaudījumi, grūtības… Ir viegli šādā brīdī novērsties, pagriezt muguru un aiziet. Meklēt tālāk neatrodamo. Taču stāties pretī itin visam, lai vai kas, – tā ir uzticība pašam sev. Pierādījums, ka viss ir "pa īstam".

Dažiem viss nāk viegli. Citiem pie visa ir pamatīgi jāpiestrādā. Toties balva par izturību ir daudz lielāka, nekā viegli iegūtais apmierinājums tiem pārējiem. Un tikai no mums pašiem būs atkarīgs, vai mēs to visu novērtēsim…

Uzticība sev ir vislielākā vērtība, ko nevajadzētu pazaudēt. Lai vai kas, bet uzticēties pašam sev, pastumjot malā prātu, stereotipus, iepriekšējo pieredzi (vilšanos), kā arī noticot brīnumam. Dzīve ir pārāk īsa, lai mēs to sabojātu ar neticību…