Uzdrīksties ,jo vēlāk var būt par vēlu......

Kāda sieviete, kas daudzus gadus nostrādājusi slimnīcā, atvieglojot mirstošo pacientu stāvokli un pavadot kopā ar viņiem viņu pēdējās dzīves stundas, apkopojusi izteiktās nožēlas un atklājusi medijiem 5 visbiežāk dzirdētās :

·Ka viņiem nav bijis drosmes dzīvot viņiem vispiemērotāko dzīvi, nevis dzīvi, kādu no viņiem sagaida - šī nožēla izskan visbiežāk. Lielākā daļa cilvēku nav mēģinājuši piepildīt pat pusi no savām patiesajām vēlmēm un nomirst apzinoties, ka tas noticis viņu pašu izvēles dēļ.

·Ka tik daudz strādājuši - visi vīriešu kārtas pacienti (arī daļa sieviešu) nožēlo, ka tik daudz strādājuši. Mūža pēdējos brīžos viņi ilgojas pēc savas jaunības un attiecībām ar mīļoto. Vīrieši no sirds nožēlo, ka lielāko daļu savas dzīves izniekojuši, strādājot vienmuļu darbu, gādājot iztikas līdzekļus.

·Ka pietrūka drosmes izrādīt savas jūtas - daudzi cilvēki apspieduši savas jūtas, lai saglabātu noteikta veida attiecības ar apkārtēiem. Rezultātā viņi dzīvojuši vidusmēra dzīvi un nekad nav kļuvuši tādi, kādus būtu vēlējušies sevi redzēt.

·Ka neuzturēja attiecības ar draugiem - daudzi izteica dziļu nožēlu, ka nav draudzībai veltījuši pietiekami daudz laika un uzmanības.

·Ka nav sev ļāvuši būt laimīgākiem - šī nožēla pārsteidza visvairāk. Daudzi līdz pat pēdējam brīdim nesaprata, ka viņu laime ir viņu pašu izvēles jautājums. Atrodoties ierastā dzīvesveida “komforta” gūstā, baidoties no pārmaiņām, viņi izlikās citu un savā priekšā, ka ir apmierināti ar savu dzīvi