Bet tā jau ir...http://www.youtube.com/watch?v=cvixXAANsf8&feature=related Un ja tā padomā... vai ir daudz to lietu, no kurām mēs atteiktos? Un kas būt tās, ko tad iegūtu vietā? Katram taču ir savas vērtības! Arī attiecību lietās. Vai kādam nepietiek nopietnības? Toties jautrības bieži vien pietrūkst. Īpaši, ja uz visu no personīgo ambīciju puses palūkojas... Bet nevaru jau es te nevienam piešķirt viņa domām vieglumu! Ja gribi justies dzīvē kā ballītē, tad vispirms iemācies prieku! Bet preku vienmēr der sākt ar lepnumu. Ar lepnumu, nevis ar lepnību. Jo, pirms raudzīt cita pilnību, ir jāgādā pašam par savu pilnumu. Sirds reizēm gavilē tikai no tā, ka saskatu lietu īstumu... Jo dzīve nav skatuve. Un dzīve nav pētīšanai izlikti soli gar malām piltuvei, kur rauj laika akacī visu garlaicīgo un garlaikoto dvēseles. Un tāpēc ir jādzīvo ar spārniem un no cilvēkiem drusku atstatu. Nu kuram gan kārojas saķerties nāvējošā tvērienā ar slīkstošo! Jā. Pa gabalu turos no cilvēkiem arī es. Cik ir to, kas nāk pie otra, ar baudu lai dalītos? Katrs jau meklē sev pusi - ne jau pilno, bet trūkstošo, to, kura nevis pati dzīvo, bet citu, to otro - apkalpo. Un pat ne par paldies, jo parasti tas, kuram nav labi, aizmirst par to... Bet man ir labi ar sevi, ar man pašai priekš sevis un pasaules darīto! Nu un tagad man sakiet - cik ir un cik būs man līdzvērtīgo? Nevis žēlojamo, bet vērtīgo? Skarbi? Kā jau piektdienā ap datumu 13... |
