Dienasgrāmatas (blogi)

magone_2004, 12-01-2012 21:25

6 9

laime... ko ne saņemt, ne dot...

Laika brīdis tik skaists, ka gribi, lai tas apstātos.Vai tiešām un cik ilgi tu tādu vēlētos? Notikumi pēkšņi vairs neattīstītos. Ziņkārība, kas no tā iznāks, neapmierinātos. Un cilvēks garlaikotos. Ar laimi noteikti vairāk, nekā ar vēl neiegūto. Laimi pilnīgo var tikai izsapņot. Jo tā pilnīgā noteikti esošo spētu padarīt par neko. Laime ir kaut kas tāds, kas nav jāuzlabo. Nu piemēram laiks, kurš atpūtu tieši pārmaiņās dod. Gudrība izceļ stulbību, bet stulbība gudrību vienkārši nepamana un neievēro. :) Un kāds jau uzjautrinās par to... Laime tiešām ir prasme saņemt neko neprasot! Vienkārši saprotot. Vienkārši apzinoties, ka nevar kaut ko iegūt no kaut kā neatsakoties... Un ne jau ieguvumi kādu laimīgu dara. Vienkārši atteikšanās ar savu nelaimīgumu laimi aizēno, ja ne pavisam aptumšo.

Nu piemēram - vīrietis vēlas sievieti ideālo - sievu, meitu un māti vienā personā apvienoto. Nu tā - lai viņa labi gatavo, tīrību mājās un ērtu sadzīvi dod, lai iztēli skurbina un būt dāsnam un vēlīgam iedvesmo un lai kā meitene maza lepojas un apbrīno... Bet vai vīrietis var būt izpalīdzīgs, veiksmīgs un gudrs vienlaicīgi? Ak, cik labi, ka dzīve nevienu ar visām kvalitātēm neapbalvo! Jo kā tad mēs kaut kad un kaut kur lai atpūstos, ja būtu mums vienam priekš otra laimes jākalpo? Gudra es esmu, bet ir lietas, ko nesaprotu. Kā var būt tā, ka laime visiem tiek vienādi, vienlaicīgi un līdzvērtīga dota :))

http://www.youtube.com/watch?v=a6UqT8VXsHM&feature=related

Laime ir vienkārši būt...

Ieraksti.

citi ieraksti magone_2004 d-grāmatā

Komentāri

Effy: es tev kaut kur nepiekrītu, jo var būt arī patstāvīgi laimīgs. to sauc par apmierinājumu ar dzīvi.
ja runājam par vēlēšanos, tad, pieļaujot domu, ka patiešām eksistē kādas augstākas būtnes par mums, kuras mūs uzmana, tad šīs būtnes dzīvo citā dimensijā, citā laikā. viņiem ir pārredzāms viss - gan tas, kas bija, gan tas kas būs, jeb pareizāk - uz kurieni mēs ejam. tāpēc viņi vienmēr zin labāk, kas kuram cilvēkam ir vajadzīgs. kaut gan cilvēki parasti ir ļoti augstās domās par sevi un uzskata, ka paši visu zin labāk. varbūt zin uz šo brīdi. bet nezin, vai to vēlēsies rīt, parīt, pēc mēneša vai 10 gadiem. šī augstākām būtnēm tas ir zināms. tāpēc patiesībā, ja palasa 3. tūkstošgades psiholoģiju, kā arī citus ezotēriska, reliģiska utt satura darbus, tad visur ir viens ieteikums - paļauties uz šīm augstākajām būtnēm, jo tās zina vislabāk, ko kuram vajaga.
otrs - visum ir bezgalīgs un tā resursi ir bezgalīgi. iedomāties, ka mūs ir ļoti daudz un tāpēc nav iespējams piepildīt katra laimi, ir absurdi. resursi tam visam ir neierobežoti. bez tam visi cilvēki ir dažādi. līdz ar to varbūtība, ka kādi divi vai vairāki cilvēki vēlēsies identiski vienu un to pašu, ir praktiski neiespējami.

2012-01-12 22:01

magone_2004: Paldies, ka iedziļinājies! Es gan vairāk filozofēju par pretenzijām, kuras padara jebkuru laimi cilvēkam neiespējamu ;)

2012-01-12 22:03

Effy: ooo tas protams var pabojāt jebkura cilvēka dzīvi. nespēja novērtēt to, kas ir. ja nespēj novērtēt to, kas jau ir, tad nespēs arī to, kas būs.
mūžigais izsalkuma sidroms.

2012-01-12 22:05

magone_2004: Tātad spēja izbaudīt ir vērtīgāka par spēju vērtēt un vēlēties :))

2012-01-12 22:08

Effy: man domāt, ka ir jāmāk gan tas, gan šitas :D
kā tui vari kaut ko izbaudīt kā kaut ko afigena baudāmu, ja nespēj to novērtēt kā kaut ko ļoti vērtīgu un baudāmu?
sanāk tāda kā dilema.

2012-01-12 22:10

magone_2004: Ja ir bauda, tad tā atņem saprašanu. Bet, ja saprašanas nav, nav arī baudas :))

2012-01-12 22:21

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.