sotaks drosmei

Lasot PA tēmu par alkohola lietošanu dromes vairošanai atcerējos kādu epizodi, kuras galvenais varonis tieši tā arī bija rīkojies. Tā kā tas bija jautrs notikums un skāra arī mani, padalīšos arī ar jums:)

Dažādu iemeslu dēļ mans telefons ir ieslēgts 24h diennaktī, izņemot gadījumus, kad slepus nosprādzis un palicis kādā rokassomiņā. Tā nu kādu nakti, kad bija palaimējies aizmigt sakarīgā laikā, t.i., ap 23iem, dažas stundas vēlāk pamodos no telefona vibrēšanas zem spilvena. Jānis!* Kādreizējais klasesbiedrs, ar kuru mūsu ceļi reizēm krustojas darba darīšanās, un saistībā ar tām ļoti īpašos gadījumos viņš varētu zvanīt arī naktī. Tāpēc izrausos no gultas un apsēdusies virtuvē uz palodzes atbildēju:

- Nu, čau, ko tu man zvani trijos naktī? Kaut kas noticis?

- Ak…! - pēc šī dvesiena sekoja dziļš klusums, un es jau nobijos, vai tik Jankam nav notikusi kāda nelaime. Protams, dīvaini, kāpēc tādā gadījumā viņš zvana man. Mūsu attiecības ir strikti koleģiālas. Tāpēc man likās, ka iemesls varētu būt, hmmm, globālāks.

- Kaut kas uzsprādzis? Atkal kāda banka pa burbuli? - citu iemeslu, lai zvanītu naktī, es nespēju iedomāties, tikai beigās vēl melni pajokoju: - Tikai nesaki, ka pilsoņu karš!:D

- Nē, nekas tāds gan nav noticis, bet man tev jāsaka kas ļoti svarīgs… - Man radās aizdomas, ka Jānis ir lietojis kaut ko samērā grādīgu.

- Pag, vecīt, Tu man zvani trijos naktī, jo esi piedzēries un nejēdz, ko dari?

- Es jēdzu, es jēdzu, es neesmu pillā, iedzēru tikai sotaku drosmei… Man tev kas jāsaka, tikai neliec tagad nost klausuli!

- Klau, piezvani man no rīta, nu ko mēs te pa nakti čukstēsimies! - Pareizāk sakot, čukstēju tikai es. Jutos mazliet aizkaitināta.

- No rīta es nevarēšu, man jāsaka tagad!

- Paskaties pulkstenī! Tikai ātri!

- Atceries to reizi, kad Tu biji pie manis mājās un mēs taisījām skolas sienasavīzi? -

Apžēliņ, es domāju pie sevis, cenšoties sarēķināt, pirms cik gadiem tas bija. Pirms kādiem padsmit. Šausmīgi sen!

- Atceros, atceros, bija tāda lieta. - Nu jau man kļuva interesanti, un es šā vai tā biju pilnībā pamodusies.

- Tu sēdēji manā istabā pie galda un es visu laiku Tevi vēroju… Pamanīji?

- Nu… ne gluži… Bet ko īsti Tu gribi pateikt?

- Pagaidi, tas vēl nav viss!

- Labi, labi…

- Un skolā es Tev uzliku Shinead O`Connor "Nothing Compares 2U" - Viņš strādāja par skolas radio dīdžeju. Radio loma bija paziņojumu izplatīšana un mūzikas spēlēšana garajos starpbrīžos, tomēr tā mūžs neparedzēti pārtrūka pēc tam, kad sīkie no astotās klases bija ielauzušies studijā, t.i., kabūzī aiz skolotāju istabas, un sākuši zviegt un necenzēti lamāties tiešraides laikā.

- Atceros, mēs taču bijām runājuši, ka man tā dziesma patīk. - Starp citu, tā joprojām ir viena no manām visu laiku mīļākajām.

- Tu neko nesaproti?

- Nē! - Es nudien neko nesapratu.

- Nu tak saliec kopā! Es uz tevi skatos, visu laiku skatos, lieku tev dziesmu un vēl saku pa visu skolu, ka tā ir domāta speciāli tev, ēdnīcā vienmēr cenšos apsēsties tev blakus, pats piedāvāju tev norakstīt matemātikas mājasdarbus, piesakos taisīt to sūda sienasavīzi, bet tu neko nesaproti?!

- Ā…. Bet, Jāni, ir pagājuši 15 gadi! - Man pamazām atausa gaisma. Gaisma sāka aust arī aiz loga.

- Bet es tak joprojām mīlu!

- Vecīt, tev ir sieva un 3 bērni!

- Kāpēc uzreiz tā?! - Kvēlā mīlnieka balsī ieskanējās aizvainojums.

- Lai kur tu tagad būtu, ej vien labāk mājās!

- Tu varētu atbraukt pie manis, es esmu bārā.

- Nu, to jau es sapratu, bet diemžēl nevaru tev atbildēt ar līdzīgām jūtām.

- Tu vismaz varētu pažēlot mani.

- Interesanti, kā?

- Nu… Tev tie lielie pupi, sievai nav… - Tālāk negribēju klausīties, tāpēc smiedamās pārtraucu viņu:

- Labāk neko vairāk nesaki, citādi, kad atjēgsies un mums nākties tikties darba darīšanās, pašam būs kauns!

- @£$%^, visas jūs vienādas!

Pēc šiem vārdiem man apnika klausīties, tāpēc izslēdzu telefonu un aizgāju gulēt.

Dažus mēnešus vēlāk skolas salidojumā kopā ar draudzenēm sēdēju pie galdiņa, kad pie apvāršņa parādījās kvēlais mīlētājs. Ina* viņu pamanīja pirmā:

- Re, kur Janka! Meitenes, ja jūs zinātu, kādi trakumi vienreiz bija, šis zvana man četros no rīta, raud, ka neviens viņu nemīl un prasa, lai braucu žēlot!

To dzirdot, es sāku ķiķināt.

- Un kādu žēlošanu viņš gribēja?

- Lai es pasēžot viņam klēpī ar pliku dupsi!

- Neuztraucies, viņš vispirms zvanīja man!

Pēc vētrainas izsmiešanās izrādījās, mēs abas nebijām vienīgās. Secinājām, ka mūsu Janka ir apbrīnojami mīlošs cilvēks! Bet varbūt vienkārši, kad ierauj sotaku drosmei, kļūst par seksuālo maniaku?:D

© Franczeska

*iesaistīto personu vārdi mainīti!