|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| franczeska, 11-01-2012 18:07 |
|
5 128 |
stāsts par kaimiņuKādā brīvdienā puspiecos no rīta mani pamodināja zvans pie durvīm. Pēc zvanītāja uzstājības bija skaidrs, ka tas diemžēl nav sapnis. Satinos segā un neatverot durvis vaicāju, kas tur ir. Otrā pusē atskanēja skaļa atraugāšanās. Ā, skaidrs, kaimiņš! Kārtējo reizi aizlējis acis lūdzās, lai ielaižot šamo pačurāt - sieva, maita jobanā, tādu pieļurbājušos un novēmušos (!!!) dzenot prom, viņš mēnesi majās neesot rādījies, a šī piesolījusi "ar pannu pa bašku". "Ziniet, šeit nav publiskā tualete un, ja jau jūs neielaiž paša miesīgā sieva, tad ir pagalam naivi prasīt ko tādu no kaimiņiem," es tomēr negribēju tādā rīta agrumā savā dzīvoklī redzēt jēgu pārdzērušo nabadziņu. "Bļaģ, a kur tad lai es mīžu?" atskanēja izmisis brēciens.
Man nebija nekāda noskaņojuma iedziļināties cienījamā līdzcilvēka čurāšanas problēmās, tāpēc atbildēju lakoniski: "Jūsu dzīvoklis atrodas pretējās durvīs." Tas viņu sadusmoja: "Es, es, es... piedirsīšu kāpņutelpu!" Tie, protams, bija iespaidīgi draudi, taču absolūti neiedarbīgi.
"200m attālumā ir pašvaldības policijas iecirknis," man bija grūti pārvarēt vēlēšanos pasūtīt viņu krietni vien tālāk.
Tas dīvainā kārtā apklusināja nervozo poda meklētāju. Ielīdu atpakaļ gultā, bet nevarēju aizmigt - kaut kā tomēr negribējās, lai tiek piecūkotas trepes. Taču nākamajā brīdī aiz durvīm atskanēja nu jau divu balsu aurošana.
Izrādās, blakusdzīvokļa kaimiņš nebija tik iejūtīgs kā es un arī ne tik cimperlīgs, vairoties no saskares ar žūpu. "Interesanti, vai tagad arī sienas būs notašķītas ar asinīm?" savas dusmas rezumējusi ciniskās pārdomās zvanīju vien policistiem. Tiem pašiem, kas 200m tālāk.
"Āāāāā, jūsējais atkal nezina, kur čurāt?" nolemtības pilnā balsī atbildēja dežurants. Redz, daži ar savām tualetes problēmām jau kļuvuši leģendāri. "Nu ja," es atbildēju. "Tūlīt būsim!" viņš tomēr bija atsaucīgs.
Viss beidzās kā parasti. Kad ieradās policija, mājā atgriezās sestdienas rītam piedienīgais klusums. Kaimiņš atkal uz kādu laiku ir noziedējis. Nu i miers ar viņu!
© Franczeska |
art_deco: Bet pieklājīgs tomēr - neiet stūrus apmīzt, bet godīgi prasās uz podiņa . #1 2012-01-11 19:09
Speciaalists69: Labs :)
Bērnībā dzīvoju mazdzīvokļu mājā. Visi viens otru pazīst utt. Dažeiz pat durvis aizslēgt piemirsās. Reiz pie kaimiņiem dzīvoklī bija kāds apnarkojies iemaldījies. Padirsis uz poda un tad turpat tOletē uz grīdas izrubījis. No rīta kaimiņiene, pirmā modusies, gandrīz sirdstrieku pierāva no rīta pie sevis dzīvoklī uz grīdas ieraugot guļošu svešu veci. #2 2012-01-11 19:41
franczeska: Par laimi, durvis vienmēr aizslēdzu. Ja nu podu nedabūjušais kaimiņš sadomā atriebties par manu neatsaucīgo dabu?:D #3 2012-01-11 22:41
franczeska: nu, viņam būtu vajadzīga pamatīga meistarība, lai pakakātu AIZ poda:D #5 2012-01-12 11:54
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
