|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| [Lora], 08-01-2012 19:57 |
|
1 59 |
...beidzot noķēru!Izgāju ārā pavadīt māsu uz vilcienu...tiekot līdz stacijai sapratu, ka ceļš bijis pa īsu un nemaz neprasās iet atpakaļ uz māju...vēl svētku lampiņas pilni koki un skatlogi...vēl eglītes laukumos...tāda kā maza pasaku pasaule, kas ļauj noticēt brīnumiem...un visam pāri lēnas sniegpārslas...pamazām pasaule kļūst baltāka un tīrāka...gribas domāt baltas domas, darīt baltus darbus...un smaidīt..smaidīt par to, ka dzīvoju tik skaistā pilsētā kā Cēsis, smaidīt par to, ka beidzot snieg sniedziņš...smaidīt par to, ka ikdienas steigā esmu spējusi apstāties un priecāties par ko tik vienkāršu...vienā brīdī iztēlojos, cik tas būtu forši - pacelt galvu pret debesīm un izjust uz sejas krītošās pārslas, pacelt rokas un virpuļot...virpuļot un skaļi smieties, ļaujot iekšējai laimes sajūtai izlauzties uz āru...un tad ar rūgtuma sajūtu sapratu, ka šāda mana rīcība garāmgājējiem nebūtu saprotama...nosodīju sevi par to, ka ierobežoju sevi dēļ svešu, nenozīmīgu cilvēku domām, nodomāju par to, cik labi būtu, ja būtu kāds blakus, kas mani izprastu un iedrošinātu, ļaujot neapspiest savas emocijas ...tad atgādināju, ka neesmu vairs bērns un turpināju iet smaidot un izbaudot skaisto vakaru kā pieklājīgs pieaugušais...ar mirdzošām acīm un smaidu uz lūpām!!! |
GarlaikotsLaucinieks: a zrja - cik nu vairs palicis, kad sāksi sevi uzskatīt par cienīgdāmu, un pēc gadiem 20 ar nopūtu vien atcerēsies, kādi tie bija laiki, kad varēji vēl būt kā bērns, bet tomēr neatļāvies tāda būt.
A varbūt viss būs tieši otrādi... #1 2012-01-09 18:54
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
