vārds.

No rīta pamostoties un ieelpojot dzestro ziemas gaisu, nespējot atbrīvoties no naktī piedzīvotā, aizdomājos - cik liels spēks ir pateiktajam vārdam. Cik ļoti ikdienā teikto mēs uztveram kā pašsaprotamu, neiedziļinoties, ka varbūt šī viena paustā skaņa, var mainīt ne tikai cilvēka noskaņojumu, bet dažreiz visu dzīvi. Vārds ir kā bulta, kas pāršķeļ laiku. Ne velti Cēzara teiciens „Skaldi un valdi” dzīvo līdz pat mūsdienām, kaut arī viņa radītās Romas impērijas celtnes, tik izcilas un it kā nesatricināmas ir jau uz pussabrukšanas robežas, bet pateiktais vārds skan vēl šobaltdien.

Vārda nozīme ir milzīga. Tā spēj ne tikai celt, iedvesmot, mierināt un dziedināt, bet arī pārmainīt lietu gaitu, tagadni, nākotni un vēsturi. Ne velti, daudzi kari ir sākušies ar vārdu un ja var ticēt svētajiem rakstiem tad arī pasaules radīšanas sākumā bija vārds. Šķiet elementāri, taču tas tā nav. Pretējā gadījumā uz pasaules nebūtu nesaskaņu, mēs dzīvotu pārlaimīgā valstī un visi komunikāciju speciālisti jau sen tiktu atlaisti no darba. Teikšu pat vairāk. Pēdējā laikā man ar vien vairāk, šķiet, ka ļoti liela daļa sabiedrības ir tā pārņemta ar negācijām, ka atgādina mazus bērnus, kas smilšu kastē rotaļājoties atraduši ložmetēju un nu tik „bliež” visu aptveri, pat neapstājoties un nepalūkojoties varbūt, ka jau līķu kaudzes apkārt. Līdzīgi kā sapnī, nepareizs vārds un roka nav, vēl viens, un otra.

Tikai jautājums, vai ar saviem vārdiem mēs viņu nocērtam uzreiz vai vēl drastiskāk – pa gabaliņiem. Tā teikt sāksim ar pirkstu galiem, lai jau mocības ilgākas.