Fediņa nedarbi

Es jau esmu teicis, ka man ir pašam savs mājas gariņš, kuru es saucu par Fediņu, jeb īsāk – par Feģu. Mēs sadzīvojam samērā labi, kaut arī viņš ir nelabojams bosiks, un es esmu spiests reizēm viņu pārmācīt. Reizēm, kad esmu atlaidies uz dīvāna atvilkt elpu, viņš ielien datorā un sāk tā smalki smalki sīkt. Es viņam saku: Feģa, izbeidz, bet šis nekā, sīc tik tālāk. Kad vairs nevaru izturēt, sviežu viņam ar čību, un tad uz kādu laiku ir miers. Tad viņam patīk nest mani cauri ar atslēgām. Esmu sataisījies braukt uz pilsētu, kad pēkšņi ir pazudušas atslēgas. Nu mīļais Die’s! Skaidri zinu, ka noliku tās uz galda, lai vieglāk būtu pa ķērienam, bet nu – nav! Sākumā mēģinu lūgt pa labam tad jau sāku draudēt, bet šis – figu! – neliekas ne zinis. Riskēdams nokavēt autobusu, pakāpjos uz ķeblīša, pastiepjos, kur man pie griestu sijas uz nagliņas karājas rezerves atslēga, paķeru to, steigā gandrīz nogāžos, apsolos to Feģu pārmācīt, kad pārnākšu mājās, un skrienu laukā. Bet ko domājies, atslēga jau ir durvīs!

Bet uz Ziemassvētkiem viņš mani iznesa cauri vistrakāk. Gatavodamies svētku nedēļai, sapirku visādas špeizes un tai skaitā arī kādu puskilo Latvijas siera, kuram smaržas ziņā Latvijā līdzīga nav. Kādu pusi no tā pats pamazām noēdu, bet otru pusi noliku maliņā priekš ciemiņiem. Eglītes pušķošana man pat tādā jau tīri zolīdā vecumā vēl arvien ir palikusi kā procedūra, kas atsauc atmiņā jaukās bērnu dienas. Nocēlu no skapjaugšas gada laikā jau nedaudz apputējušo mantiņu kasti un ķēros pie darba. Radošas ierosmes papildināšanai iedzēru dažu labu kausu brīnišķīga baltkrievu alus, un tā mana eglīte drīz vien izskatījās tik krāšņa, ka acīs vai asaras sariesās. Kad darbs bija pabeigts, novācu no galda visu lieko un jutos laimīgs. Tālāk sekoja ne mazāk jauks pasākums - svētku mielasta galda klāšana. Kā kulinārs es īpaši neizceļos, un šajā nozarē manu galveno meistarstiķu līmenis nepārsniedz kartupeļu pankūku vai Rīgas Centrāltirgū pirktu pliču cepšanu. Toties aukstās uzkodas dod vaļu vissmalkākās fantāzijas lidojumiem, un man patīk mīļos ciemiņus pārsteigt ar kaut ko neparastu. Bet izrādījās, ka tradicionālās gliemežu pakaļiņas nepienāca leišu neizdarības dēļ, varžu ciskiņas iestrēga kaut kur Vācijā, bet lakstīgalu mēlītes no Francijas aizkavējās Marseļas ostas dokeru streika dēļ. Nu ko lai dara, atlika tikai samierināties ar mūsu pašu Latvijas sieru – vissmirdīgāko sieru Latvijā. Bet ko jūs domājat, izrādījās, ka siera nav. Jā, jā, gluži vienkārši nav! Pats skaidri atceros, ka to sieru rūpīgi ietinu plastmasas kulītē un noliku uz galda, kā saka, pa tvērienam. Un tagad nav. Tā arī nopratu, ka to sieru Fediņš ir izmetis šmucspainī kopā ar citām drazām. Nu ko lai dara?! Atvainojos ciemiņiem par sagādātajām neērtībām un apsolīju, ka rīt pēc pusdienas vajadzētu pienākt no Indoķīnas sūtījumam ar iezāģētiem mērkaķu galvaskausiem ar svaigām smadzenēm. Un tā tālāk. Nu, vispār vakars pagāja jaukā gaisotnē un ar to šo tēmu varētu arī beigt, ja priekšā nebūtu Jaunais gads. Atguvies no visiem Ziemassvētku pārsteigumiem, sāku gatavoties Jaunā gada sagaidīšanai. Nolēmu sākt ar visvieglāko – eglītes uzfrišināšanu un izdegušo svecīšu nomainīšanu. Un ko jūs domājat! Mantiņu kastītē kopā ar rezerves svecītēm, vates piciņām un eņģeļmatiņu atgriezumiem es atradu arī to nelaimīgo siera gabalu. Ak mana vecā un dumjā galva! Tikai tagad atcerējos, ka kaimiņiene, atnākusi pēc bēniņu atslēgas, izteicās, ka man mājās esot tāds riktīgi spēcinošs gaiss. Aitas galva! Vai tiešām es, jau zināmā mērā rūdīts sieviešu pazinējs, nevarēju saprast, ka viņa par mani smejas?! Bet es tikai laimīgi smaidīju un domāju par gaidāmajām izpriecām. Bet pats smaidīgākais tips šajā epopejā laikam gan bija tas nelietis Fediņš. Ko vēl te var piebilst? Tāds viņš ir. ...