Nesavietojamās lietas.

Trauks ir radīts šķidrumam. Tam nav citas vērtības. Toties šķidrumam ir. Pat ja nav trauka. Pat ja trauks nevēlas būt par ietvaru vērtībai...

Trauki tagad ir kļuvuši tik iedomīgi, ka atļaujas būt cauri. Un pat lepojas ar to, ka ir nekam nederīgas grabažas... Toties šķidrumi skumst, jo tiem nav noteiktā tilpuma. Un bez tā šķidrumiem pašiem sevi atrast ir pagrūtāk. Bet tas nav neiespējami. Ir tikai jābūt zināmā spriegumā. Lodveidā vai tuvu tam. Kā pilienam. Bet ne kā kristālam...

Ir bīstami būt vārdā nosauktam un tomēr bez ietvara... Jo arī laime nekad nav bez robežām. Tām ir jābūt saredzamām. Vai vismaz ārēji samanāmām. Jo iekšējās jau katrs pats, ja ir gudrs un pie pilnas apziņas, tad apzinās... Iekšējās ir tās, kas piešķir vērtību. ārējās toties nes nozīmi. Ja nozīmes nav, daudzi šķidrumi apmaldās. Be trauki iedomājas, ka šķidrumi šiem ir par prastu., ka nozīme ir izskatam un materiālam, nevis tilpumam.

Bet nozīme ir tikai telpas lielumam. To raksturo ar mērvienību mīlestības svars... Jo pat balle nenotiek, ja nav deju gīda, nav lustru apgaismojumam un nav kas uz grīdas satiekas... Noliktavas jau neskaitās. Tās nav svinības. Tās ir priekš dzīives, kas saucas pagaidām... Bet kurš vēlas mūžu pavadīt veikalā vai pa noliktavām? Tas, kam ir cena, bet nekad nebūs savas vērtības.