Tiem, kas dzimuši 50-70. gados

"Uzskrēju" šodien virsū un uz tādu nostalģiju pavilka...Dieva dēļ, kā gan ir iespējams, ka mēs, kuri esam dzimuši 50/60/70-tajos gados, esam vēl dzīvi? Pēc 1980. gada dzimušie! Ļoti žēl, bet jūs mūs nesapratīsiet! Saskaņā ar mūsdienu teorijām 21.gadsimta sākumā mums jau vajadzētu būt mirušiem.KĀPĒC?Mēs sēdējām automašīnās bez bērnu sēdeklīšiem, bez drošības siksnām un gaisa spilveniem! Mūsu gultas un koka rotaļlietas bija nokrāsotas ar veselībai kaitīgām krāsām.Kad mēs pamodāmies savā gultiņā, neviens mūs nedzirdēja. Ja kas atgadījās, bija jābrēc no visa spēka, lai vecāki sadzirdētu. Reižu reizēm mēs pieslapinājām bikšeles. Mums nepatika vēsais slapjums pie dibena un mēs ātri vien iemācījāmies izmantot podiņu . Pudeles ar bīstamām vielām un pat dažādu zāļu pudelītes vienkārši ar abām rociņām un visvienkāršākajām motorikas kustībām varēja brīvi atvērt. Durvis un vārtiņi vienkārši aizcirtās un, ja Tu no turienes nepaspēji noņemt savus pirksiņus, tad tiem dikti sāpēja. Tu sēdēji uz velosipēda bagāžnieka un, turoties pie priekšā braucošā, centies no tā nenokrist. Ķiveri nevilkām pat braucot ar motociklu, kur nu vēl – ar velosipēdu. Ūdeni mēs dzērām no krāna, nevis no pudelēm.Gan jau arī toreiz bija krāsvielas un aromatizējošās vielas. Tik sarkanu, zaļu vai dzeltenu limonādi kā tolaik, mūsdienās vairs neražo. Košļeni vakarā pielīmējām pie naktsskapīša stūra un nākamajā dienā tā atkal tika košļāta tālāk. Skolā mums bija tikai neveselīgi viena izmēra soli un krēsli, viena mācību grāmata katrā mācību priekšmetā, ko lietoja vismaz 10 gadus. Skolotāji nebaidījās visai klasei paziņot mūsu kontroldarbu atzīmes un nosaukt lietas īstajos vārdos. Mūsu apavus pirms mums bija jau valkājis brālis, māsa vai kāds cits radinieks. Arī mūsu velosipēdi parasti bija vai nu par lielu vai par mazu mūsu augumam. Velosipēdam nebija vairāku ātrumu un, ja saplīsa kameras gumija, tēvs ātri vien iemācīja, kā pašam to salīmēt. Agri no rīta mēs izgājām no mājām un atgriezāmies tikai tad, kad jau bija ieslēgts ielu apgaismojums. Daudzreiz neviens pat nenojauta, kur mēs esam, jo mobilo telefonu mums nebija. Mežā un parkos nebija ne rotaļu laukumu, ne arī tusiņu vietu tīņiem, bet mēs atradām vietu, kur spēlēt paslēpes un kazakus-razboiņikus. Ja mēs gribējām apciemot draugus, tad vienkārši gājām pie viņiem, iepriekš nevajadzēja viņiem zvanīt un norunāt tikšanos. Mums nebija Playstation, 64 televīzijas kanālu, video, DVD, sava datora, ne arī interneta pieslēguma.Mums bija draugi! Televīzija sāka raidīt plkst 18.00. Tad vesela stunda tika atvēlēta bērnu raidījumiem. Un, ja gribēji pārslēgt kanālu, vajadzēja aiziet līdz televizoram (visas pogas atradās uz televizora). Parasti tēvs izlēma, ko un cik ilgi skatīties. Mēs iegriezām sev pirkstos, lauzām kaulus, izsitām zobus un dažreiz arī no kāda dabūjām ar kāju pa dibenu. Mēs cīnījāmies, kāvāmies viens ar otru un neviens pieaugušais par to īpaši neuztraucās un nežēlojās televīzijai vai presei. Ja Tu izdarīji palaidnības, vecāki bija vienisprātis ar policiju. Vecāki atnāca Tev pakaļ, bet Tevi “neizpirka”. Mūsu nedarbiem bija sekas un no tām nebija iespējams izvairīties, bet bija iespējams mācīties. Mēs bijām brīvi, dažreiz nogāja greizi, dažreiz veicās. Par visu mēs atbildējām paši, paši piedzīvojām vilšanos un prieku.Bija jāmācās tikt pašiem ar visu galā!Vai Tu arī piederi pie šiem cilvēkiem?APSVEICU!MĒS BIJĀM VAROŅI!