Eglītes meklēšana

Nu ko, ir pienācis eglīšu laiks. Taisnību sakot, man tas sākās jau aizvakar, jo parasti uz mežu es eju vismaz divreiz. Vispirms es izklaiņojos pa mežu un izvēlos sev divas, trīs vai pat četras visskaistākās eglītes un tās kaut kādā veidā iezīmēju – visbiežāk ar kādu krāsainu lentīti – un tad eju mierīgi mājās. Kad pienākusi īstā eglīšu diena, es eju pie savām jau iezīmētajām eglītēm, izvēlos to pašu pašu jaukāko un stiepju to uz mājām. Pārējās iezīmētās atstāju. Ja pēc manis nāks kāds cits eglītes kārotājs, viņam vairs nevajadzēs meklēt, izvēlēties un, nedod Die’s, nocirst vairākas meklējot to labāko. Jo varu derēt, ka ar manis izmeklēto viņš būs apmierināts. Un tā, lūk, būs Ziemassvētku dāvana kādam svešam un nepazīstamam cilvēkam, bet varbūt arī paša kaimiņam. Kas to lai zin. Bet var gadīties, ka šī iezīmētā eglīte tā arī paliks nenocirsta un pēc gada, kad es to atkal apciemošu, varēšu novērtēt, cik daudz pa šo gadu viņa ir uzaugusi.

Sniega trūkums un šis miklais un nemīlīgais laiks it kā aizkavēja manus eglītes meklējumus. Uz mežu gāju gandrīz vai ar steigu, bet tur – oppā! Mani sagaida kāds padūšīgs busiņš, un kāds jauneklis cērt eglītes kā kādā ražas novākšanas talkā un krāmē busā iekšā. Pats gan it kā no manis nedaudz kautrējas un cenšas seju nerādīt, bet es arī nemeklēju ar viņu pazīšanos. Šis mans ikgadējais rituāls ir izpostīts, es pagriežos un eju uz mājām nomierināties. Tas bija aizvakar. Vakar uz mežu es gāju jau ar konkrētu mērķi pārnest mājās eglīti, neskatoties uz visādiem blakusapstākļiem. Kad jau biju izgājis no mājas, pēkšņi saskrienos ar savu kaimiņieni Ritu. Mūsu māja, bijusī muiža, nav nemaz tik liela, bet toties visvairāk līdzinās savvaļas bišu stropam, kur durvis veramas no visām pusēm. Un viņa, ieraudzījusi, ka es eju ar zāģīti rokā, man saka, lai es tak paņemu kādu eglīti arī priekš Astrīdas, kurai uz mežu ir grūti aiziet. Es, protams, apsolu, kaut arī apzinos, cik sarežģītu uzdevumu esmu uzņēmies. Eglīte mežā nav nekāds šķiņķa gabals Rīgas Centrāltirgū. It kā jau nemaksā neko, bet tomēr un varbūt tieši tāpēc gribas dabūt to pašu smukāko. Bet mežā priekšā, lūk, šis busiņš, šis negantais konkurents...

Izklaiņojos pamatīgi, bet eglītes tomēr dabūju. Priekš sevis tā uz četrinieku, bet Astrīdai varbūt pat uz visu piecinieku, vienīgi nebija zināms, kā saskan mūsu gaumes. Kad aiznesu (un viņa to nebija gaidījusi), sajūsma bija milzīga, līdz pat prieka asarām (abpusējām!!! DDD). Tātad šī operācija bija beigusies visai veiksmīgi, kaut arī jāatzīst, ka te varbūt, ja laiks atļaus, būs arī dažas piebildes.