Par idiotiem

Sāksim ar to, ka mēs visi esam idioti. Nav neviena, kas nebūtu idiots, it ne viena. Protams, nav divu vienādu idiotu, taču lai kāda katram no mums būtu sava rakstura īpatnība, savs paštēls, sava dzīves pieredze, savs mīļākais žurnāls – ja gribat, sava “idiosinkrētiskā identitāte”, vienīgā būtiskā atšķirība starp mums ir tāda, ka daži zina, ka viņi ir idioti, bet 99,9 procenti to nezina.

Mēs nelūdzām piedzimt par idiotiem, mēs vienkārši tādi esam neatkarīgi no tā, vai mums to gribas atzīt vai nē, un jebkurš jautājums par dzīves jēgu, garīgo ceļu , pašrealizēšanos ir bezjēdzīgs ārpus šī sava eksistenciālā idiotības stāvokļa apjēgsmes.

Šīs Georgiju Gurdžijevu domas ir ņemtas Rīgas Laika raksta par viņu šī gada jūnija numurā. Mistiska un ļoti savdabīga personība.

Pa lielam, ja ņemam ko mēs zinām par to, ko mēs te uz zemes daram un kāda tam jēga, tad mēs faktiski neko arī nezinām un viņam ir taisnība – mēs visi esam idioti.

Es jau sen sevi uzskatu par idiotu, tātad piederu tiem 0,1 procentiem. Tur gan tika teikts, ka tā apzināšanās nav tik vienkārša, kā es te muldu, bet nu to mēs izlaidīsm...

Es viņam nejauši uzdūros rokoties interneta mūzikas dzīlēs, un tikai pēc tam sāku interesēties, kas tas par putnu. Viņa mūzika gan būtu skaļi teikts. Tā bija sacerēta rituālu vajadzībām, tā teikt, pašu lietošanai, bet viņa draugs komponists Tomas Hartmans to pārlika uz klavierēm.

Tagad pastāv pat The Gurdjieff Folk Instruments Ensemble, kas ir armēņu tautas mūzikas intrumentu ansamblis

Neteikšu, ka tā mūzika man ir ļoti tuva.

Te pats simpātiskākais paraugs priekš manis no variācijām par viņa tēmām -

http://www.youtube.com/watch?v=LdDKkAh94U4