|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| tehape, 10-12-2011 21:56 |
|
52 |
nakts aiz logaMēs abi zinām, kas notiks, tai pat laikā cenšamies iegalvot, ka dodamies pie manis tikai pārnakšņot. Kamēr es aizdedzu sveces, Tu jau esi izģērbusies līdz apakšveļai. Piesakos veikt muguras masāžu, ko jau sen Tev esmu apsolījis. Atāķēju Tavu krūšturi. Masāža ir spēcīga, taču ne sāpīga. Mans loceklis, kā vienmēr, jau sen ir piebriedis un masāžas laikā berzējas gar Tavu dupsi, ātri vien padarot Tevi miklu.
Tu neizturi, apgriezies uz muguras, pievelc mani klāt un kaislīgi noskūpsti, iekožoties apakšlūpā. Jūtu, cik ļoti vēlies, lai tūlīt pat ieeju Tevī, taču nekā nebija, meitēn, gaidi. Pieploku Tavam kaklam. kodiens, skūpsts, kodiens. Kaisles kods. Mana mēle meklē Tavas vājās vietas - kakls, krūtis, vēders, ne milimetrs Tava ķermeņa no tā neizbēgs. Pirksti, viegli skrāpējot, klejo pār Taviem sāniem. Tavs kaisles pilnais skats un klusinātās ilgpilnās nopūtas dara mani traku, taču es turēšos, es nekādā gadījumā nesteigšos. Kā nekā šī ir pirmā reize. Mūsu pirmā reize.
Tavi nagi iecērtas man plecos, skatiens, kas lūdz, nē - kliedz, lai izdrāžu Tevi. Spēcīgi, līdz spēku izsīkumam. Taču visam savs laiks.
Tuvojos Tavam klēpim. Naba, mēle apļojas tai apkārt un lēnām slīd zemāk. Tavs vēders saraujas baudas tuvumu jūtošā konvulsijā. Rokas apvijas Taviem gurniem, lai ierobežotu kustības un neļautu Tev priekšlaicīgi izrauties. Lēnām, pavisam lēnām sāku skūpstīt Tevi visapkārt kaunuma lūpām, taču nepieskaros. Mana mēle mēro ceļu pār vienu Tavu gurnu iekšpusi līdz ceļgalam un atpakaļ. Knapi ar degungalu pārslīdu Tavām kaunuma lūpām, dziļi plaušās ievelkot Tavu reibinošo smaržu. Tu tiecies pretī, taču atvelku Tevi atpakaļ. Nedrīkst, vēl nē. Noklāju maigiem skūpstiem otru Tavu gurnu iekšpusi. Jūtu, kā visa Tava būtība pulsē gaidās.
Slīdu vēlreiz pāri Tavai petenītei, apstājos virs tās un pūšu virsū aukstu elpu. Tu trīsi baudas priekšnojautās. Liegs, gandrīz nemanāms skūpsts Tavām kaunuma lūpām, vēl aukstas elpas deva. Liekas, mans loceklis tūlīt pārsprāgs no spriedzes, taču turos. Beidzot arī es nespēju izturēt, pieploku Tavām kaunuma lūpām, sākotnēji cenšos liegi, taču Tu piespied manu galvu cieši sev klāt, es loku kā izslāpis, skūpstu, reibstu, cenšos noturēt Tavu baudā virpuļojošo ķermeni. Tavi nagi ir dziļi iecirtušies man mugurā. Arvien skaļākas elsas no Tevis meklē ceļu ārpus, arvien vairāk Tu pludo un izlocies.
Atraujos no Tevis, Tavs skatiens ir vājprātīgs, Tu alksti šo brīdi, kad ielauzīšos Tevī. Arī es esmu kā bez prāta, kad mans loceklis tuvojas Tavai pludojošajai šķirbiņai. Taču es neeju Tevī, pārslīdu vairākkārt ar locekli pār Tavu klitoru. Tu es gatava nogalināt par tādu mocīšanu.
Pirmā ieiešana nav salīdzināma ne ar ko citu pasaulē. Izbaudu Tevi lēnām, milimetru pa milimetram. Jūtu Tavus plūdus, pulsēšanu, Tavi muskuļi saraujas. Esmu Tevī līdz galam. Beidzot. Vairs mums nav spēka turēties pretī tai mežonīgajai kaislei, kuru jau pusstundu cenšamies attālināt. Apvijamies viens otram, saplūstam kopīgā ritmā un elsās. Ātrāk un ātrāk, sviedri līst, vienalga par kaimiņu plānajām sienām, pilnībā viens otram atdodamies, izkūstam viens otrā, kopīgi sirdspuksti, kopīga elpa, kopīpa eksplozija, kopīgs spēku izsīkums...
Burtiski noslīdu no Tevis, noveļos blakus. Ir tik labi, tik sasodīti labi. Ne viena vārda, nekādā gadījumā. Pateicība siltajā acu skatienā. Abpusēja. Smaids, nenoskrāpējams. Sirdspuksti, kopīgi, taču divreiz ātrāki.
Ierušinamies viens otram līdzās, smaidam un bužinamies viens otram pa matiem. Glāsti. Ne uzbudinoši. Liegi, gandrīz nemanāmi. Pateicīgi.
Mēs esam viens vesels. Pat, ja mēs nekad vairs netiksimies, mēs esam viens vesels. Rītausma sāk pārmākt sveču gaismu. Tālumā braucošais vilciens ieklabina jaunas dienas sākumu. Taču tam visam nav nozīmēs, jo tagad mēs esam viens vesels. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
