jokaina sajūta

Ļoti īpatnēja seja, apgarota, savdabīgi skaista. Lielas, brūnas acis.

Noskaņu sajūtas. Ilgas, kas saistītas ar ko pārpasaulīgu.

Kaut kas iekšienē dīvaini noklakšķ.

Sajūta ,,dežavū,, un solījums no kautkurienes par kautko īpatnēju un negaidīti skaistu.

Bet tas atnāk ar iekšējas trauksmes un nesaprotamas bīstamības nojautu. Dežavū saka - tu jau zini, tas jau ir bijis, tas beigsies ar tukšumu un izmantotības sajūtu. Un tomēr gribas pamēģināt....Gājiens pa naža asmeni, pa virvi pāri aizai. Kas būs otrā malā?

Vai man to vajag...? jautājums, kas nogalina visu un vienmēr.

Fotogrāfijas slīd, nomaina viena otru.

Gribas pieskarties, paņemt aiz rokas, aizvest.

Aizvest? Tas ir aicinājums uz deju, pieskāriens no kura pēc tam grūti atrauties.

Vai man to vajag?

Slidinot fotogrāfijas, es slīdu cauri svešai dzīvei, kurai ir savi likumi un spēle.

Pārņem dīvaina sajūta, ka lūri pa kluso. Kā tāds lūriķis, kaut arī bildes izliktas publiskai apskatei. Ar kādu mērķi? Tāda varbūt patiesībā nemaz nav...

Lai paliek Dienvidaustrumāzija. Lai paliek.

Man aiz loga decembra pelēcīgums un vāvere priedē skrubina čiekuru. Viss ļoti vienkārši. Viss ļoti ierasti un parasti. Nekādu zemtekstu.

Viņai to vajag:)