atmiņas par K.zemi

K.zemes kūrortā zāle ir zaļāka, debesis zilākas un K.cilvēkiem līdzīgu citur vienkārši nav. Un to es ne ar skumjām vai nožēlas pilnu toni rakstu. Vienkārši tā kaut kā gribējās pateikt konstatējumu.
Uz palodzes žūst kumelīšu tēja, sarkanais & baltais āboliņš un jasmīni. Smaržo pēc manām K.zemes mājām. Vasarā man riktīgi gribas būt pie dabas, gribas būt tur - prom no internetiem un visiem citiem sūdiem. Tur var aizmirsties. Ieairēties ezera vidū un ļaut vējam pluinīt matus, sapūst seju, izpūst no prāta domas un sajūtas, kuras žņaudz mani atgriežoties te - pilsētā, četrās sienās. Vasarā man nevajag konfortu, tādu drošības sajūtu, ko dot pilsēta ziemā. Vasarā tas viss ir apgrūtinājums. Tad gribas elpot ar pļavas plaušām, iegulties zālē un pētīt mākoņus kā bērnībā. Gribas mieru, sauli, peldi ezerā pēc karstas dienas. Un žēl jau, ka laukos vairs netiek vākts siens. Tā smarža un siena saskrāpētās kājas, kas naktī neļauj iemigt... Darbs dara brīvu, lauki dara brīvu.
Un patiesībā es te tā skatos, ka nu liepas jau vēl nezied. Būs jau kaut kad jūlijā jābrauc liepziedus lasīt - ziemas tēju kolekcijai, kā arī pēc avenēm, lai var salādēt saldētavā. Jābrauc atkal uzlādēt baterijas.