|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Selfija, 29-11-2011 20:41 |
|
18 47 |
Aprunā,un tiksi aprunāts!:))))Kāpēc tā darām?
Reti kurā kolektīvā, īpaši jau tādā, kurā dominē sievietes, nenotiek mēļu trīšana. Bieži vien tas vienkārši ir interesants laika pavadīšanas veids te paklačojamies par kādu žurnālu lappusēs iekļuvušu slavenību, te par blakus sēdošo kolēģi. Arī klusuma aizpildīšanai dažkārt tiek sākta aizmugurēja runāšana, tādējādi cenšoties pārvarēt neveiklību.
1% reālas informācijas, 99% pieņēmumu un izpušķojumu tāda nereti ir aprunāšanas statistika. Cēlonis var būt skaudība, kuras iespaidā rodas dažādi pārspīlējumi. Patiesais aprunāšanas motīvs var izrādīties arī uzmanības novirzīšana no savām nepilnībām uz citiem. Kad raugāmies prom no sevis, šķiet, ka problēmu ir mazāk. Tas otrs, tas jau daudz sliktāks šis ir mehānisms, kā sevi cenšamies pasargāt no stresa. Tas saistīts ar to, ka daļai cilvēku ir grūti saprast, ka viss, kas dzīvē notiek, īstenībā ir pašu izveidots; tās ir sekas pateiktajam, izdarītajam, padomātajam. Lielākoties cilvēki mēģina izvairīties no šīs atbildības un pārnes to uz citiem. Tās ir bailes no dziļākām un sāpīgākām atskārsmēm secinājuma, ka īstenībā kaut ko neesmu izdarījis es. Tā var būt gan nepārliecinātība par sevi, gan vienkārši vēlme sajusties pārākam. Taču tā ir ilūzija. Bez kompānijas garlaicīgi
Ja aprunāšanas process ir vērsts pret kādu konkrēti, tad cilvēki apvienojas komandās. Tiek veidotas koalīcijas, un klačošanās ir līdzeklis un sekas vēlmei atrast sabiedrotos vai draudzīgu plecu. Bez tā aprunātājam pastāvēt ir grūti, jo trūkst gandarījuma izjūtas. Galvenā doma jau ir novirzīt uzmanību vai problēmu no sevis, noņemt šo nastu no saviem pleciem un paraudzīties uz citiem. Efektam ir vajadzīgs klausītājs vai vēl labāk piedziedātājs.
Aprunāšanā vispār grūti rast gandarījumu tas ir kā nebeidzams aplis. Cilvēks pats bieži vien nesaprot un neanalizē, kāpēc tā dara, līdz ar to neapmierinātība pēc aprunāšanas sesijas atkal atgriežas, un parādās diskomforts. Tas jau kļūst par prāta ieradumu meklēt trūkumus, kaut kādus notikumus, kas skar citus. Cilvēks sāk aizrauties ar citu dzīvēm tad, ja pats savā šos stāstus neveido un drīzāk nemitīgi pielāgojas apstākļiem, kas notiek apkārt, bet nešķiet saistoši. Viņš skatās pa logu, kā dzīvo citi, un, aprunājot viņus, savu dzīvi padara zināmā mērā interesantāku. Nespļauj savā traukā!
Aprunājot paši, mēs sasmērējam vidi, kurā dzīvojam, tādējādi kopīgi piesārņojot pasauli ap sevi. Daudzu pozitīvās domāšanas grāmatu autors Dīpaks Čopra ir pārliecināts, ka meli un aprunāšana pielīdzināmi vieniem no lielākajiem pasaules grēkiem zemes virsū, kas pēc iespējas ātrāk jāizskauž. Jo vārdi un emocijas rada ap mums atbilstošu vidi, veido kopējo noskaņu.
Latviešiem ir teiciens nespļauj traukā, no kura pašam jāēd! Būtībā, tikko cilvēks sāk par kādu slikti mēļot, viņš piespļauda to telpu, kurā pats atrodos. Ar runāto veidojam realitāti sev apkārt, kas bieži vien ir izmainīta, jo parasti kā klusajos telefonos katrs kaut ko piedzejo klāt. Tas ir loģiski izskaidrojums: cilvēka prāts aizpilda tukšos informācijas laukumus. Taču šādas dezinformācijas gandrīz katrā sarunā ir tik ļoti daudz, ka īstenībā pat neaptveram, kā, neapzinoties savu valodu, piegružojam saskarsmi.
Arī enerģiju tādā veidā zaudējam. Tā noplok un nepaliek vairs citiem nozīmīgiem darbiem. Tāpat kā ar sūdzēšanos kad ir grūti pateikt, ko gribas vai negribas, rodas stress, jo ir dusmas, zināma neapmierinātība. Tā ir vajadzīgā enerģija, lai situāciju risinātu, bet, ja aizejam pie draudzenes un izsūdzamies, tad šī enerģija ir noplakusi. Mazliet vieglāk kļuvis, bet situācija nav atrisināta, un negācijas tikai krājas.
Visam, kam pamatā ir vēlme pasmieties par citu vai meklēt tā trūkumus, diezin vai var būtu pozitīvas un auglīgas sekas. Un kā jebkuras sekas tās kaut kādā formā pie mums atgriežas. Varbūt sabojājam attiecības, darbā vai mājās izveidojam vidi, kurā ir spriedze un neuzticēšanās. Līdz ar to pašiem ir daudz grūtāk realizēt kaut kādus kopīgus projektus. Turklāt sava sirds aizvien vairāk ir jānocietina. Tad, ja iesaistāmies spēlē un metam ar akmeņiem citiem, pamazām izveidojam pārliecību, ka tāda ir pasaule, tādi tie cilvēki ir visi jau met ar akmeņiem. Un tad ar laiku sākam baidīties, ka mums kāds iemetīs, tāpēc mēģinām otru iznīcināt jau pirmie. Sākam mērīt citus pēc sava ģīmja un līdzības. Ir cilvēki, kas vienkārši bauda šīs negācijas, vārās vai dzīvo tajā.
Nu tagad viela pārdomām tiem,kuriem ir šādi tikumi vai netikumi....:))))
Jauku vakaru!:))))
|
Tessa: meiten,beidz.labak savas domas raksti. #1 2011-11-29 21:08
Selfija: Domas,tas ir ļoti privāti,nez vai būtu labi,ja ļautu visiem tās lasīt-dzīves rūdījums...:))) #2 2011-11-29 21:13
Tessa: nu,spams arii nav iecieniits.buchaz. #3 2011-11-29 21:16
Selfija: Bučas Tev ar!:))) #5 2011-11-29 21:25
fiffaaC: Tas viss no neizaugusho cilvju seerijas... #4 2011-11-29 21:23
Selfija: Katram savs etaps dzīvē ir jānoiet,sava mācība jāapgūst... #6 2011-11-29 21:27
fiffaaC: Jaa, taa ir... diemzjeel izskataas, ka liidzees tikai spraadziens... ;) #7 2011-11-29 21:28
Pārējos 11 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
