baila?

Beidzot arī man no dejošanas sāp kājas (un pat rokas :D) - pēc lieliska Kubas salsas vakara nedēļas nogalē ar jautru ruedu, sensuālu bachatu, salsisku cha-cha-cha, aizraujošu merengi un kizombas individuālajām apmācībām + kā arī pēc vakardienas lieliskās sadejošanās iekš "Olīves"... /piebilde: no vakardienas dejošanas sāp arī spranda un viens plecs - tā ir, ka daudz jāliecas, vēl vairāk jāgriežas, un arī visādus atvēzienus jātaisa/
Arvien vairāk un vairāk pārliecinos, ka bez dejas dzīvot nevaru. Turklāt - vienmēr jau esmu kaut ko dejojusi (modernās dejas, tautiskās...), taču latino ritmi manī raisa tādas emocijas un sajūtas kā neviena cita deja. Pat Vīnes valsis ne, kas pats par sevi ir tik ļoti planējošs un graciozs.
Teju vai jāsāk domāt, diez kurā paaudzē manā dzimtā (vai arī - drīzāk jāsaka, kurā manas dvēseles dzīvē?) ir parādījies šis dienvidnieciskais gēns, jo latviete es toč laikam neesmu! :)) Ne pēc izskata, ne arī vairs pēc pārliecības (ja jelkad tāda maz esmu bijusi)...

"Patiesībā laimei vajag tik maz... Mūzikas skaņu... Tevis pasniegtu roku, kurā ielikt manu plaukstu... Un aizmiršanos dejā... Un Tu esi laimīgs... nav krīzes, politisko strīdu, nesaskaņu, noguruma, nepadarīto darbu kalnu, naudas trūkuma ... Ir tikai miers, laime un smaids manā sejā...
Laimei vajag tik maz... Divus cilvēkus... un tad... trīs, piecus, sešus, septiņus... un jo vairāk... jo vairāk laimīgu cilvēku... jo vairāk laimes!!!
Mūzika un mēs... Un aiz sienas var būt karš, bet šeit pie mums būs paradīze... laimes zeme! Zeme, kur ik dienu puisis meitenei (meitene puisim) pasniedz roku, lai radītu mirkli laimes!" /c/ (K.R.)

P.S. Kurš piesakās man pamācīt spāņu valodu? Beidzot gribu arī zināt to dziesmu vārdus, pie kurām man tik ļoti patīk dejot :)) /kā atlīdzību varu piedāvāt iepazīstināt ar salsas pasauli :)/