:))

Kad pats esi izkļuvis no rata, ir tik viegli pateikt tam otram- ej tu ratā.... :)

Jo rats jau ir priekš tam, lai tu saprastu, ka tev tur nevajag būt ne par malēju, ne par maļamo. Un šis laikam atkal sanāks kā sprediķīts :)) Katram jau sevi jāmāk sargāt pašam. Arī no svešas karmas. Un varbūt tāpēc ir vērts mācēt to atpazīt. Jo NE JAU KATRAM IR VAJADZĪGA PALĪDZĪBA... Protams, ka ir palīdzības veidi, kuros tu vari sevi glābt no pārmācības. Bet tas notiek tad, kad kad atbalsti kāda centību veicināt dzīves pilnasinību, nevis tad, kad kāds izaicina likteni, lai tas viņam sniegtu mācību - viņa paša godīgi sapelnītu...

Kāpēc par to rakstu? Tāpēc, ka pavisam nejauši uzgāju kādu pirms 4. gadiem savā dienasgrāmatā izdarītu ierakstu, kas var noderēt tiem, kas vēl joprojām maļas pa ratu te iekš oho un netiek no savām ilūzijām par neveiksminieku izglābšanas iespējamību nost ;) Un te nu solītais izvilkums:

"Ir cilvēki, kuriem drīkst atvēlēt tikai pagātni, nevis šodienu vai rītdienu. Ir cilvēki, kurus labāk iepazīt grāmatās, nevis dzīvē. Psihopāti.

Viņiem nav sirdsapziņas, tāpēc velti gaidīt, ka tā ierunāsies. Viņiem nav sirds, tāpēc velti gaidīt, ka tur modīsies žēlums pret upuri. Bet ir īpašibas, kas šos īpaši pievilcīgos cilvēkus ļauj atpazīt. Viņiem mirdz acis, kad viņi jūt, ka uzvara tuvu un izdosies kādu piemuļķot. Bet viņi pazūd, kad sajūt draudus tikt atmaskotiem publiski, jo pašiem par sevi viņiem noslēpumu nav. Un viņi vienmēr izvēlas kvalitāti - visaugstāko... Un vēl viņi ir svēti pārliecināti, ka tiem pienākas viss, bet tikai no citiem. Tas, ka kādam varētu būt savas vajadzības, tas šos tipus izbrīna, lai neteiktu - kaitina, visvairāk.

Cilvēkiem gribas ticēt labajam. Par katru cenu. Un vienmēr to nākas maksāt pašam, kad esi vēlamo pieņēmis par esošu, kad esi licis sev noticēt tam, kuram nedrīkst ticēt...

Arī tāda ir dzīve. Tas, kuram nav sirdsapziņas, tas nekautrēsies klauvēt pie tavas. Viņš gribēs izmēģināt savus spēkus un tavas iespējas. Bet tas nav nekas sodāms. Sodāma būs tava vēlme viņam dot iespēju darīt un palikt nesodītam....

Vai es to izlasīju grāmatā? Jā... un sastapu arī dzīvē. Tāpēc es neapgalvošu, ka tā nav tāpēc, ka TĀ NEVAR BŪT. Notiek viss, kam mēs katrs atļaujam notikt. Un uzbrukumu vari sagaidīt arī tur, kur esi cerējis saņemt aizstāvību" Citāta beigas. Moralizēšamnas nebūs :)) Lai visiem veicas!