Pagaidi.....

Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule. Neiekārtota pasaule.
“Pagaidi,” saka. “Pagaidi, pagaidi!”
Gaidu ilgi un smagi. Gaidu trolejbusa parādīšanos. Gaidu, kamēr kartupeļi izvārīsies.
Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: “Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”
Pasaule dzīvo vienā gaidīšanā un vienā mudināšanā uz gaidīšanu. Māte gaida bērnu, skuķis gaida mīlestību, nopelniem bagātais gaida ordeni, moceklis gaida atpestīšanu. Pagaidi, pacieties!
Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst – gaidīšana.
Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa. Viņš gaida nākošo mirkli, bet – ačgārni, kāpjamies atpakaļ.
Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam. Saka: pagaidi, rīts gudrāks par vakaru. Aiz tā slēpjas tūļa – nedari šodien, ko var padarīt rīt. Tā atvelk rītdienu par vienu dienu atpakaļ.
Vai nākotne ir milzīgs vēzis, kas atpakaļkāpdamies rāpjas pie mums?
Vai iesim uz nākotni, vai nākotne nāks atpakaļ pie mums?
Pagaidi, nākotne pienāks klāt. Pagaidi, kad vārti skries ķert futbolbumbu un mērķis nāks šurp, lodi diedelēdams.
Pagaidi! Pacieties!
Pacieties. Necieties! Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.
“Labs nāk ar gaidīšanu,” saka tautas sakāmvārds.
Ha!

/I.Ziedonis/