priesteriene: Eh, kas par grāvēju! Šīs skaņas ir uz kaut kāda īapša viļņa un izdala diezgan spēcīgu vibrāciju. Šoreiz sāku domāt, vai šī vibrācija klausītāju ietekmē pozitīvi, vai tomēr iekodē uz kaut ko ar prātu neaptveramu? Mans kaķu bērns uz šīm skaņām arī reaģēja tramīgi...esi uzmanīgs, šitam gabalam ir tendence ne tikai attīrīt:)))!

priesteriene: Nu tur gan Tev piekritīšu... Jo šis skaņdarbs ir uz ļoti smalkas robežas satrp izmisumu un pacēlumu, starp padošanos un dziļas elpas ieņemšanu pirms ceļamies, te ir smeldze un brīvība, skaudra patiesība un kroplīgas ēnas, enerģija, kas klīst kaut kur pa pazemes strautu ceļiem, bet zilas debesis nesasniedz...drīzāk tiecas pēc tām...Smiltis zobos sajūtu...

priesteriene: Paldies...Nu tagad man jājūtas kaut kā īpaši, ne?:)) Vispār jau man šķiet, ka tas talants ir katrā no mums. Ja mums ir valoda, tad jābūt arī spējai runāt par to, ko jūtam. Problēma slēpjas tajā, ka ne visi to uzdrīkstas darīt, jo mulst paši no savām sajūtām. Man bija ārkārtīgi laba literatūras skolotāja, kas vienmēr atkārtoja, ka viņu neintersē tas, kas rakstīts grāmatās, to jau viņa no galvas zinot, bet viņa gribot zināt to, ko jūtam mēs un vēl tagad atceros, ka nebija viegli pārkāpt šo robežu, kad sāc ļauties runāt par it visu, ko jūti.

priesteriene: Un tagad gribas piebilst, ka ir lietas kas atnāk, tās tiešām šķiet ir šedevri, kas ienāk kā klusa balss mūsos, bet tā nav patstāvīga sajūta. Tas nenotiek vienkārši apmainoties domām, elementāra dialoga laikā. Tā būtu izšķerdība, ja Dievišķo ikdienā lietotu kā dakšiņu ēdienreizē. Es taču nevarētu apgalvot, ka neesmu savā prātā, jo man nemitīgi kāds kaut ko čukst, ātri vien psihene par mani interesētos:)).
Vienu mans sacītais uzrunās, jo tas būs uz tā paša viļņa, cits izjutīs nepatiku. Zinātāji apagalvo, ka atmosfēra ir kā milzu sadales centrs, kur ir neaptverams daudzums neredzamu līkņu vibrē. Mēs, esot ļoti tālu viens no otra, varam būt uz vienas līknes un sajust līdzīgas vibrācijas. Tāpēc būs kas manis rakstīto uztvers ar lielu pārākuma sajūtu un smaidīs ūsās, apgalvodams, ka neko slimāku nav dzirdējis, jo līdz viņam šī vibrācija vienkārši nenonāk, viņam ir sava skaņa. Tāpēc jau meklējam sev līdzīgos, jo tas mums ļauj justies labāk, drošāk un mūsu pašvērtējums caur to paaugstinās, jo zinam, ka kaut kur mums ir līdzinieki, jeb radnieciskas dvēseles:)).