...

Viņš ļoti skaļi klusēja ...
Rudens visu uztver personīgi. Tas pārprot šķietamības un padara tās īstas. Tas piepilda telpu ar nebeidzamu krēslas zonu. Rudens iepleš savas lielās mākoņu acis un neizpratnē raugās uz zemi. nez vai tas nesaprot cilvēkus, vai cilvēki nesaprot viņu? Viens ir skaidrs - tikai rudens ir pietiekami drosmīgs, lai svilpodams publiski izģērbtos, samaksājot par to pats. Tas atkailina sevi un parauj sev līdzi jūtīgāku cilvēku dvēseles.
Un ļoti lēni skrēja ...
Rudens uzjunda vēlmi paskatīties, kas ir tur... aiz apvāršņa. Bet, ko gan domā apvārsnis, redzot, ka pie tā tuvojas kārtējais Dullais Dauka? Apvārsnis gadsimtiem stāv uz vietas un stāvēs vēl gadsimtus. Tas atklāj ceļiniekiem savus noslēpumus, bet nedod tiem iespēju pastāstīt par to mājniekiem. Tikai reizēm agros rudens rītos, ļaujot caur sevi iziet miglai, cilvēks var sajust veļu čukstus, bet ticamākais, ka vajadzēs visu dzīvi, lai tos saprastu.
Viņš vienmēr kaut ko meklēja...
Rudenī kaukšana uz Mēnesi līdzinās baznīcu zvaniem. Tajā nav ne skumju, ne ciešanu, ne prieka ir tikai ar monotonu skaņu piepildīts tukšums, kas meklē atbalsi...atbalstu un atspēriena punktu.
Un runāja ar vēju ...
Rudenī naktis kļūst prātīgākas. Tās ir vairāk aizņemtas ar sevis apbrīnošanu spogulī, jo rudens ir viņu valdīšanas laiks. Un valdīt - tas nozīmē atbildību. Tāpēc tās palaiž no grožiem vaļā visus vējus, lai tie izpurina lieko, ieziemo vajadzīgo un ir vieta, kur krāt spēkus nākamajam rītam.