Dienasgrāmatas (blogi)

grauds8: laime seko
Kādudien runcis Sirmtētiņš ceļā sastapa jaunu kaķēnu. Kaķēns draiskojās un griezās kā vilciņš pa apli, cenzdamies saķert savu astes galiņu. Vecais runcis apstājās un sāka vērot, kā jaunulis griezās un virpuļoja, krita un cēlās, un turpināja ķert savu astes galiņu. – Kāpēc tu censties noķert savu asti ? – vērodams jaunuļa ņemšanos, apvaicājās sirmais.
– Man pateica – atbildēja kaķēns – ka mana aste, tā esot mana laime. Lūk, cenšos to notvert. Vecais runcis labsirdīgi pasmaidīja, kā smaidīt prot tikai gudri un dzīves pieredzējuši veci kaķi, un teica: – Kad biju jauns, man arī pateica, ka aste ir mana laime. Es daudzas dienas centos to noķert. Nedz ēdu, nedz dzēru. Kad mani pievarēja nogurums, es saļimu bezspēkā. Taču no rīta jau atkal centos noķert savu asti. Bet kādu reiz man apnika, un es devos plašajā pasaulē, kurp acis rāda. Un zini, ko, ilgi klejodams, kādu reizi pēkšņi ievēroju?
– Ko? – pajautāja kaķēns, kurš no pārsteiguma bija pārstājis tvarstīt savu astes galiņu.
– Redzi, es ievēroju, – lai kurp arī dotos un kādās nepatikšanās iekultos, aste mani nepameta nekad.

DKW: TE var atrast!

ernestine: Labā aste !

karla11: ...tik vienkārši un patiesi...par to asti... :)

Si9: Vieglāk ir neuzticēties......
Vēl vieglāk, palikt ar savu asti divvientulībā.
:)

fiffaaC: Jaa, neizaugushiem un neatveerushamies tas tik tieshaam ir gruuti... viss jau ir tikai un vieniigi pashos :)))

Tatjana: Tā attiecību veidošana ir ļoti smalka padarīšana :)) bet ar varu mīļš arī nebūsi.