Vai tiešām savā naivumā

Viņš cer,

Kad lapām skaistām

Cenšas Tevi izdaiļot,

Tās matos Tavos iepinot,

Ka spēs viņš Tevi

Apturēt.

Vai viņš maz zin,

Ka esi tā,

Kas manā sirdī vienīgā,

Bez viņa lapām,

Pati skaistākā.

Un atkal es tik pasmaidu,

Par naivā rudens

Naivumu,

Un smaidu Tavu

Noskūpstu.