Vakara izklaidei (daudz burtu!)

Iesākumā mēs tikām aizvestas uz pilsētas lielāko krogu „Akalcihe” („na pol časika”), kur bija saklāti milzīgi kāzu galdi. Visi mūsu vārgie pīkstieni, ka mēs ēst negribam, tika noignorēti. Tikām ievestas mazā skabūzītī, kur mums saklāja baltus galdautus un sanesa milzumu ēdiena un vīna. Tosti, šašliks, garas runas. Trijatā izdzērām 4 litri vīna (pie kam – mēs ar E. izdzērām apmēram uz pusi mazāk kā mūsu potenciālais šoferis). Tad beidzot devāmies ceļā. Cik noprotams, šoferītis brauca pa pilsētu krustu šķērsu, ik pa laikam apstājoties, lai parunātos ar kādu paziņu (tikām atrādītas pa pilnu programmu!). Vienā brīdī apstājāmies ielas vidū: „nam nado zaitji v etot magazin!”. Tas izrādījās parfimērijas veikals, kurā mums tika nopirktas smaržas par godu 8.martam – abām vienādas. Mēs tikai plikšķinājām actiņas: „Oi, kakoj sjurpriz! Spasibo, spasibo!” („Oj, kakije basanožki!” Vēlreiz saku – neprasiet, kur bija mūsu galvas!!!) Tad tika nopirktas 3 vīna pudeles – lai ceļš jautrāks!
Un tā nu mēs braucām: pa bedrainu ceļu, mašīnā, kuras šoferim (krietni dzērušam) viena roka bija pie auss ar mobilo, otrā plastmasas glāzīte ar vīnu, bet stūrēt viņš mēģināja ar elkoņiem. Uz E. ķiķināšanu: vai viņam dzērušam pie stūres nebūs nepatikšanas, vīrišķis attrauca, ka policijas priekšnieks ir pats labākais draugs (nu bet looooģiski!). Jā, mēs piebraucām arī pie policijas iecirkņa, un Labais Draugs policijas priekšnieks tā priecājās ar mums iepazīties, ka 8.marta sakarā uzdāvināja mums lūpukrāsas. („Oj, kakije basanožki!”) Tālāk mēs iebraucām kaut kādā sētā, kur būrī sēdēja divi pusauga lāčuki. Mēs papriecājāmies, paspiedzām un saglaudījām lopiņus. Tā nu mēs tur braucām, dzērām vīnu un pļāpājām, mašīnai kādā bedrē salecoties, E. ar pudeli sev iebelza pa pieri (nē, smadzeņu satricinājumu viņa nedabūja, dīvaini, vai ne?;)). Tad mēs piebraucām pie Rustaveli pieminekļa. Pabildējām bišķi. Ieraudzījām aitu baru ar ganu, izkāpām, pabildējām kalnus un aitas.
Kādā ciemā, šoferītis iegāja bodē un pazuda... Mēs sēdējām nekurienes vidū (pa ielu staigāja vistas un aitas, kāds suns uzkāpis uz jumta, rēja), aborigēni, uzjautāti, cik tālu līdz Vardzijai, atbildēja, ka kilometri 30. Un, šķiet, ka tajā brīdī mūs visvairāk satrauca fakts, ka vīns beidzies... Nu ja, protams, ka pēc kādas pusstundas vai mazliet vairāk šoferis atgriezās. Ar vēl 3 pudelēm vīna.
Nu jau tā kā mazliet sāka krēslot. Tad mēs piebraucām pie kādas mājas un uzņēmām mašīnā vēl vienu Lučšij Drug, kurš esot labākais gids pa Vardziju. (Kuš! Nesakiet neko! Vecāki ļaudis var iedzert sirdszāles!)
Vardzijā ieradāmies pilnīgā tumsā. Un tā mēs kāpelējām pa klintī iecirstām kāpnēm (brīžam tur bija margas, brīžam nebija) 13 stāvu augstumā, staigājām pa alām svecīšu un kavalieru mobilo telefonu gaismā kopā ar diviem pilnīgi nepazīstamiem vīriešiem un tikai priecājāmies: „Ak, kāds gaiss! Kāda aura!” Bijām klostera baznīciņā, kur mums tika klāt pienestas vēl „basanožkas” – ikoniņas „ručnoj raboti”. Padzērāmies no Tamāras asaru strautiņa un kāpām no kalna lejā.
Patiesībā tad es praktiski beidzu dzert – katrā tostā vīna glāzi vairs tikai pieliku pie lūpām. Pie kam – iestājās tāds kā atskurbums.
Tad mūs mēģināja aizvest uz pirti ar sērūdens baseinu. Finālā tajā baseinā viņi gāja vieni, mēs sēdējām mašīnā, jo mums, redz „nebija peldkostīmu” (vienreizēja atruna, kas tomēr nostrādāja). Pie kam, ja atceras, ko E. viņiem stāstīja, tad tā luterāņu ticība ir vien’ briesmīg’ ticīb’ ar tādiem TABU, ka islams skaudīgi pīpē maliņā. Kad mūsu kavalieri atgriezās, devāmies tālāk Akalcihes virzienā. Tad es arī sāku čīkstēt, ka meitenēm vajag uz viesnīcu. Un čīkstēju visas turpmākās 3 stundas, tb līdz pulksten 3 naktī, kad mēs tur tiešām nonācām. Bet pa vidam bija vēl viens Akalcihes krogs, ar ēšanu, dzeršanu un dzīvo mūziku Akalcihes gaumē, tb 2 dziedātāji un sintezators uz ēdamgalda. Nu tur jau arī bija jautri. Pie kam par jautrību pamatā rūpējās E.: nosauca visus pie galda sēdošos gruzīnus (kavalieri+mūziķi+vēl kāds, kas laikam bija kroga menedžeris vai kas tāds) par dirsām gruzīnu valodā; taisīja vaļā šampanieti, tēmēdama uz visiem pēc kārtas (izņemot mani); taisīja no šampanieša un vīna kokteili, kuru pēc tam uzgāza man virsū; spēlēja uz sintezatora „Čižiku-pižiku”; gandrīz izsita glītajam muzikantu puikam aci, utt. Es pamatā sēdēju ar sakrustotām rokām, dzēru maz un mēģināju teikt „kuš-kuš!” Ja man ko jautāja, atbildēju, uzsaucu vienu tostu par Tamāru un pieklājīgi smaidīju. Es neteikšu, ka biju nobijusies, nē, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos. Vienkārši man tas viss jau bija apnicis. Beidzot ap kādiem 3iem naktī mūs veda uz viesnīcu. Un nu kavalieriem šķita, ka ir pienācis laiks mums samaksāt par visām „basanožkām”. Lai slavēta Tamāra, Sv.Nino un Lielā Pasaules Māte, ka tajā viesnīcā („Prestižs” saucās) par portjē strādā kāda brīnišķīga gruzīniete! Viņa, protams, nebija sajūsmā par visu šo situāciju, un kad vēl es, E. aiz rokas līdzi raudama, metos viņai klāt bezmaz kliedzot, ka „ģevuški tut odņi ostanutsja! ģevuški tut odņi ostanutsja!”, tad viņa izmeta mūsu kavalierus pa durvīm. Protams, viņi apsolījās pēc mums ierasties no rīta 10os. Protams, ka es piekritu (E. tikai uz visu māja ar galvu) visiem viņu piedāvājumiem „uz rītu”: i kafiju dzert, i šur braukt, i tur braukt... Un uzliku modinātāju uz 7iem.
Pamodos es no sapņa, ka stāvu kraujas malā, viens solis un... Pulkstenis rādīja 6. Stundu novārtījos pa gultu, un tieši 7os izrāvu E. no gultas. Nomazgājām mutes, atdevām atslēgu jaukajai kundzei ar lieliem paldiesiem un noskaidrojām, kur atrodas autoosta. Izrādījās, ka par viesnīcu arī jau ir samaksāts. Tā nu mēs abas paķērām visas savas „basanožkas” zobos un kā divi roudranneri „pī-bīp” metāmies autenes virzienā...
Kad pēc 3 stundu kratīšanās mikriņa aizmugures sēdeklī mēs izkāpām Tbilisi, bija liela vēlēšanās noskūpstīt zemi. Tikai baidījāmies pieliekties...

Jautri vēl tas: E., PROTAMS, bija šiem iedevusi savu phoNr.! Un jamie pēčāk zvanīja un ļoti brīnējās, ka mēs jau pulksten 9.00 (vot maitas, stundu ātrāk atnāca!) bijām projām.
- U nas biļi v Tbilisi djela. Vot i ujehalji.
- A kogda jescho prijedjitje?
- Hmmm, dai podumatj... ņikogda!
*
Nobeigumam. Jau lidostā pīpējamā vietā pie durvīm blakus man nostājās divi letiņu puiši un runājās:
- Vot tas gan bija baigi krutais brauciens uz to, kā viņu sauca: Vardze?
- Vardzija.
- Nu ja, Vardzija. Tur tas baseins ar karsto ūdeni. Es gan maz ko atceros, bet...
Nometu puspīpēto cigareti un tipināju iekšā, valdīdama histēriskus smieklus un domādama: „Ha, džeki, es jums gan varētu pastāstīt, KAS ir baigi krutais brauciens uz Vardziju!”...
*
Galīgais nobeigums. Pēdējā naktī, ko pavadīju Tbilisi, mums ar E. radās zināma nojausma: KĀ kaut kas tāds ar mums varēja gadīties. Jo, sorry, šitas viss bija par traku PAT priekš viņas, kur nu vēl tādas saprātīgas bailules kā es. Redziet, es nekad neesmu lietojusi nekādas narkotikas (ja neskaita nikotīnu un alkoholu, protams), bet E. ir šo to vieglu nomēģinājusi. Tad lūk, tie simptomi: absolūtais baiļu trūkums, grūti pārtraucamas smieklu lēkmes, kuras nomaina pēkšņs īgnums vai kas tamlīdzīgs, nenormāli daudz enerģijas, bezmiegs un vēl šis tas mums abām... nu jā. Katrā ziņā mums radās nelabas aizdomas par kādu piektdienas vakara pasākuma dalībnieku. Gari stāstīt – kāpēc, teikšu tikai, ka faktu bija pietiekoši, lai aizdomas „kaut kas bija piejaukts mūsu vīnam un to izdarīja X” būtu pamatotas.
Bet nu – labs ir viss, kas labi beidzas...