Aizejot durvis aizver....

Kā zibens no skaidrām debesīm!! Attiecības ir izjukušas. Nu labi, ne jau kā zibens no skaidrām debesīm. Tas, ka attiecības ir uz sabrukšanas sliekšņa bija skaidrs jau sen, tikai.... vai tad viegli to tā uzreiz atzīt? Tagad tās ir sabrukušas - drupās, pelnos, pīšļos... ko tagad darīt? Gaudot uz Mēnesi? Mesties uzdzīvē? Grimt depresijas purvā?
Vai patiesi sirdssāpes ilgst tikpat ilgi, cik ilgstošas bijušas attiecības?
Aplamas domas.... Tās var izgaist pāris nedēļu laikā vai kremt gadiem. Tas atkarīgs no jūtu intensitātes un no paša nostājas.
Vēl muļķīgāk būtu ieslīgt pašpārmetumos, meklēt vainu sevī, tas jāizbeidz uzreiz. Mīla ir atkarīga no diviem — un pie vislabākās gribas tur neko nevarat mainīt, ja otrs neko negrib mainīt. Tāpēc skatieties uz priekšu, nevis atpakaļ!
Ja uzplaiksna doma par attiecību saglābšanu, tad ir tikai viens vienīgs jautājums - Vai tas tiešām ir nepieciešams? Ja ir nepieciešams un redzat reālas izredzes attiecību atsākšanai, tad var mēģināt, bet jāpieļauj arī plāna izgāšanās iespēja. Otrai pusei jābūt pūļu vērtai, un arī jādod signāli, ka arī cieš un pārdomā radušos situāciju. Citādi, tā būs spēle tikai vienos vārtos.
Vai vajadzētu piezvanīt un dot mājienu par attiecību iespējamu atjaunošanu? Gan jā, gan nē, tas atkarīgs no tā, kurš bija iniciators attiecību izjukšanai. Ja otra puse, tad tai arī jāsper pirmais solis to atjaunošanai. Tas gan nenozīmē, ka vari gaidīt lepnā pašpārliecinātībā - kur gan viņš/ņa liksies, jo attiecību kopšana un arī glābšana ir kopēji veicams pasākums.
Varbūt, aizejot , piever durvis labi cieši un pār plecu vairs neatskaties,jo nākotne atrodas priekšā, nevis aiz muguras.