Kāpēc tā?

Kāpēc tā?

Bija parasts jūlija ceturtdienas vakars, sērfoju oho, lasīju vīriešu profilus un uzdūros VIŅAM. Piesaistīja niks. Nekad agrāk nebiju uzsākusi sarunu pirmā, taču šoreiz kaut kāds nenosakāms spēks lika rakstīt: Sveiks! Tev tāds niks, ka vēlējos uzrakstīt un uzzināt par Tevi kaut ko vairāk? Uz ko saņēmu īsu: Čau! Biju sašutusi, saņēmos, uzrakstīju vīrietim, bet šis tikai: čau! Pie sevis nodomāju: kam man tas viss vajadzīgs un neturpināju. Taču jau nākošās dienas rītā uzrakstīju: Vai tiešām vīrietis nevar salikt kopā divus teikumus un atbildēt sievietei? Viņš: Var, bet vai vajag? Nenocietos, nosūtīju viņam savu foto, uz ko saņēmu pavisam vēsu: Labi izskaties. Palūdzu, lai atsūta savu foto. Parasts vīrietis, lai neteiktu kaut ko vairāk. Tai pašā brīdī nesapratu sevi, gribēju satikt viņu. Piedāvāju. Viņš piekrita.

Atnācu nedaudz ātrāk, sēdēju pie galdiņa un lūkojos skatlogā. Viņš nāca, liels, virs 190 cm, stalts un, ak, Dievs!, daudz simpātiskāks nekā foto. Runājām par visu ko. Ļoti gribējās ieskatīties viņam acīs. Palūdzu, lai noņem saulesbrilles. Noņēma un lēni paceļot acis ieskatījās manējās. Nodrebēja sirds, man likās, ka iekrītu atvarā, acis mirdzēja. Skaistas brūnas acis, skatījos neatraudamās un gribējās vēl un vēl. Satraukums, kas valdīja pār mani, vīrieša acīs, sākumā neļāva saskatīt sāpes un skumjas. Bet tās tur bija. Brīžiem vīrietis skatījās pa skatlogu, acu skatiens apstājās vienā punktā un pat plakstiņi neraustījās, viņš pat mani nedzirdēja. Domas bija tālumā ... . Kas notika? Nekas! Tajā vakarā tā arī neko neuzzināju. Mēs runājām par visu, brīvi un nepiespiesti, it kā būtu pazīstami veselu mūžību, viņš likās ļoti tuvs. Man taureņi vēderā. Jautāju vai viņam? Viņš: Tu esi skaista, ar Tevi ir viegli, bet varam būt tikai draugi...un tas bija viss??? Bāc! Un tikai? Bija nakts, viņš izsauca taksometru. Uz atvadām vēlreiz ielūkojos viņa acīs, varbūt tomēr? Biju gatava uz visu. Pienāca klāt: Es gribētu turpināt, bet nevaru un nevēlos nodarīt sāpes ne Tev ne sev! Noskūpstīja uz vaiga, atvēra taksometra durvis, iekāpu, samaksāja šoferim un izgaisa. Gribēju kost, skrāpēt un kliegt, vēl neviens vīrietis nav atteicies. Kas pie velna viņš tāds ir?

Atradu viņu draugos, izrādījās mums ir kopīgi paziņas. Ievācu informāciju. Tagad ir skaidrs, kāpēc vīrietis ir tāds, bet noteikti ne visu zinu. Izgājis caur uguni un ūdeni, skatījies nāvei acīs un mīlējis. Amplitūda no absolūtas nulles līdz pilnīgai laimei .Kritis pats, reizēm pagrūsts un atkal cēlies.

Pagāja divi mēneši, nekas nav mainījies. Vīrietis uzcēlis sev apkārt mūri. Viņš vairāk netic nevienam, neuzticas. Vēlas būt viens. Retajās tikšanās reizēs nebēdnīgs, jautrs, dzīvespriecīgs, romantisks ar viņu kopā var smieties, raudāt, ākstīties un runāt nopietni, bet tas tikai ārējais veidols, iekšēji ciets un nepieejams.

Piedod, iejaucos Tavā dzīvē, runāju ar cilvēkiem, kas Tev tuvi. Cerams, sapratīsi. Kopš pirmās tikšanās reizes taureņi nav aizlidojuši. Man pietrūkst Tevis. Kāpēc nesaku to Tev? Uzklausīsi, sapratīsi, bet baidos, jo Tu pateiksi: piedod, bet mēs varam būt tikai draugi! Gribu Tev palīdzēt, bet nezinu kā. Tu viņu mīli!

Viņa Tev nozīmē visu pasauli, Tu biji gatavs viņas dēļ uz jebkuru avantūru. Tu patiešām mīli viņu, un pat tagad. VĪRIETI, ja Tu to darītu priekš manis, novērtētu un kā vēl novērtētu!!!Bet nē: mēs varam būt tikai draugi!Viņa Tevi nesaprata, nedzirdēja? Nē! Viņa Tevi saprata, dzirdēja ļoti labi, tikai Tu viņai nebiji vajadzīgs. Ir sieviešu šķira kā tāda, kas izmanto vīriešus savas pašapziņas celšanai, saimnieciska rakstura lietu kārtošanai, kas būs pēc tam, viņām uz to nospļauties. Ārēji mīļas, bet iekšā parastas brūnas kakas! Pasaki, kas viņa tāda ir? Gribu paskatīties uz tādām sievietēm, kuras padara Vīrieti nelietojamu. Bet nē: Piedod, tā nav Tava darīšana, nejaucies citu cilvēu dzīvē! Nejaucies manā dzīvē! Līdz kapa malai? :man tas jāizdzīvo, bet pagaidām saku: nezinu! Man nav vārdu...